«Es neko tādu neesmu izdarījis. Varēju izpalīdzēt - izpalīdzēju. Manuprāt, tādai būtu jābūt dabiskai ikviena cilvēka rīcībai,» teic Māris.
Pieteica darbiniece
SIA Saules lats veikalu tīkla direktoru Māri Macuku Latvijas lepnuma balvai pieteica bijusī šī veikalu tīkla darbiniece Anna Jurāne, kura audzina dēlu Ralfu. Sieviete stāsta, ka neilgi pirms piektās dzimšanas dienas puika saslimis un šķietami parastas iesnas pāraugušas deguna dobuma iekaisumā tādā mērā, ka mazajam radušies dzirdes un redzes traucējumi. Vienīgais ceļš uzlabot situāciju esot bijusi operācija.
«Es apņēmības pilna sāku cīņu, taču drīz vien man rokas nolaidās bezspēkā - mūs tikko bija atstājis bērna tēvs, turklāt es biju bez darba, tā ka daudz naudas man nebija, taču visas procedūras, zāles un medicīniskās analīzes prasīja finanšu līdzekļus, kuru man vienkārši nebija,» Anna izklāsta vēstulē, kurā viņa Māri Macuku piesaka Latvijas lepnuma balvai.
Viņa atklāj, ka šādā dzīves krīzes situācijā nolēmusi strādāt kaut vai par pārdevēju un tā nonākusi SIA Saules lats. «Bērnam operācija bija jātaisa steidzami, taču, apzvanot visas slimnīcas Rīgā, noskaidroju, ka visur jāgaida garās rindās vai jāmaksā naudas summa, kāda man tobrīd nebija pa kabatai. Māris, būtībā man pilnīgi svešs cilvēks, daudz palīdzēja. Viņš mani un dēliņu vadāja pie ārstiem, atbalstīja, kā vien varēja. Tieši pateicoties viņam, mans Ralfiņš var laimīgi skriet un klausīties apkārtējās skaņās, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo, iesaistoties Mārim, Ralfam bija iespējams veikt operāciju Jēkabpils slimnīcā,» stāsta Anna Jurāne.
Izjūt atbildību
Māris saka - ja redz, kādam nepieciešama palīdzība un palīdzēt ir viņa spēkos, tad kāpēc nepalīdzēt? «Mana māte ir mediķe Jēkabpilī. Pārsūtījām viņai Ralfa magnētiskās rezonanses diagnozi, viņa pakonsultējās slimnīcā, un nedēļas, divu laikā Jēkabpilī bērnam tika veikta operācija. Man pat nelikās, ka es kaut kā īpaši palīdzu... Es vienkārši rīkojos tā, kā tobrīd bija jādara. Nedomāju: «Ja kādam palīdzēšu, būšu baigais malacis,»» skaidro SIA Saules lats veikalu tīkla direktors.
Bieži gadās - kādam no veikalu tīkla darbiniekiem apslimst tuvinieki, vajag samainīties darbā citā laikā vai kā citādi palīdzēt. Māris esot veikalu pārdevējas pie zobārsta vedis, bet pirms pāris nedēļām svētdienā nācies pašam stāties pie kases aparāta kādā veikalā, jo pārdevējas dēlam nodegusi māja un licies tikai cilvēcīgi ļaut viņai steigties pie ģimenes.
«Esmu gatavs uzklausīt, iziet uz kompromisu vai dialogu, nevis rāties ar darbinieku, ja kaut kas nav izdarīts. Jūtos atbildīgs par tiem cilvēkiem, kuriem esmu priekšnieks, un man liekas, ja cilvēks jutīsies novērtēts, arī motivācija strādāt būs lielāka,» uzskata Māris Macuks.
Atrast darbiniekus esot sarežģīti, īpaši pārdevējus. Negriboties pazaudēt tos darbiniekus, kuri viņam jau ir, jo jauni vietā atrodami ar grūtībām un daži no tiem, kas piesakās darbā veikalos, vismaz sākumā nereti strādājot slikti. Lai apmācītu darbiniekus, esot jābūt stingram, taču, kā Māris uzskata, darbiniekiem jājūt, ka viņus novērtē un atbalsta.
Bērnībā Māris esot gribējis kļūt par šoferi. «Mans tēvs ir šoferis, un man ļoti patīk braukt ar mašīnu,» saka vīrietis. Māra brālis strādā policijā. Kad vēlmi kļūt par šoferi pāraudzis, arī Māris gribējis būt policists, jo saskatījies filmas un licies aizraujoši skriet un tvarstīt sliktos, taču dažādu apstākļu dēļ dzīve pagriezās citādi, un labi vien esot. Patlaban gan viņam reizēm jāvēršas pie policijas, jo veikalos notiekot zādzības, un tad esot labi redzams, ka policistiem darba vide ir visai sarežģīta.
Pozitīva attieksme
Tieši pozitīva attieksme pret dzīvi esot Māra moto. «Es uzskatu sevi par veiksmīgu cilvēku. Manuprāt, nevajag ne superkarjeru, ne miljonu eiro kontā, lai sevi uzskatītu par veiksminieku, viss ir vienkārši - pašam jābūt pozitīvam. Jākomunicē ar cilvēkiem. Jādara labas lietas. Kuru cilvēku sliktais interesē, tas arī to pievelk. Būdams dzīvespriecīgs, daru darbu, kas man patīk, man ir forši draugi, esmu saticis arī savu otru pusīti, un gatavojamies kāzām, kas notiks nākamgad. Dzīve ir skaista - tā to uztveru. Kad paziņas man prasa, kā iet, vienmēr saku vai nu lieliski, vai fantastiski. Kas tāds sevišķs notiek? It kā nekas, bet man patīk dzīve tāda, kāda tā ir,» viņš atklāj.
Bērnībā naudas neesot bijis tik daudz, cik gribētos, bet visam pieticis, dzīvojuši laukos, vasaras tikušas pavadītas darbos, bet bijusi arī jautrība - puikas spēlējuši futbolu, kariņus, slēpšanos.
M. Macuks sporto joprojām - spēlē futbolu, skrien. «Sports ir veids, kā atslābināties. Skriet ir forši, bet sanāk daudz domāt, it sevišķi, ja nav mūzikas līdzi: pārdomā dienu, ko darīsi darbā un tā tālāk. Futbolā domas atslēdzas, pilnībā pazūdu no ikdienas, turklāt ir azarts, kas uzlādē vēl ilgam laikam,» atklāj Māris. Kad sācis spēlēt futbolu, bijis uzbrucējs, bet, kā pats smejas, kļūdams vecāks, atbīdījies uz aizsardzību, esot kļuvis stabilāks, mierīgāks.