Lielbritānijas iedzīvotāju referendumā paustais lēmums atbalstīt valsts izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) ir izvirzījis priekšplānā ne tikai jautājumu par Lielbritānijas, bet arī par ES nākotni.
Britu balsojums ir ļāvis ieraudzīt, ka lielais Eiropu pārņēmušo problēmu skaits - sākot ar parādu, banku un bēgļu krīzēm, bet beidzot ar ievērojamas daļas eiropiešu nevēlēšanos pieņemt tā dēvēto Rietumu vērtību jaunāko versiju - ir ne tikai ievērojami palielinājis eiroskeptiķu skaitu, bet arī ļauj pesimistiem runāt vairs ne par atsevišķām sektoriālām, bet sistēmisko krīzi. Tāpat aizvien biežāk, it īpaši bijušajās «attīstītā sociālisma» valstīs, kuras tagad ir daļa no ES, tiek piesauktas līdzības ar Padomju Savienību tajā ziņā, ka PSRS ilggadēja daļēji nespēja, daļēji nevēlēšanās, tostarp ideoloģisku iemeslu dēļ, atzīt un risināt pieaugošo problēmu gūzmu beidzās ar to, ka aukstā kara superlielvara sabruka kā kāršu namiņš. Tie, kuriem salīdzinājums ar PSRS šķiet nepieņemams, var atsaukties uz citiem piemēriem - Austroungāriju, bijušo Dienvidslāviju utt.
Oficiālais skatījums uz kopējo situāciju, protams, ir optimistiskāks, lai gan pat visaugstākā līmeņa amatpersonas atzīst, ka problēmu netrūkst. Skaļāk vai klusāk, taču tiek piedāvāta arī metode to risināšanai - ES tālāka (un iespējami ātrāka) integrācija un centralizācija. Kopumā var teikt, ka nosacītie federālisti cer izmantot britu balsojumu pārējās Eiropas turpmākai apvienošanai. Savukārt nosacītie nacionālisti uzskata to par labu iemeslu, lai atgrieztos pie tā dēvētās nāciju Eiropas, bet eiroskeptiski noskaņotā nacionālistu daļa - lai panāktu savu valstu aiziešanu no ES. Jāpiebilst, ka šis ir vienkāršots skatījums, jo reālais spēku un viedokļu spektrs ir nesalīdzināmi daudzveidīgāks.
Tajā pašā laikā, lai arī nav šaubu, ka ES nepieciešamas pārmaiņas, neviens nevar pateikt, nedz kādas tās būs, nedz kad tās varētu sākties. Nav zināms, pie kā novedīs Lielbritānijas izstāšanās no ES, tāpat virknes valstu, ieskaitot Vāciju un Franciju, vadība nevēlas spert soļus ES centralizācijas virzienā, baidoties, ka viņu ierosinājumi var tikt «izgāzti» kā pašu mājās, tā referendumos citās valstīs. Visbeidzot eiroskeptiķi sākt izšķirošās kaujas pagaidām nav gatavi, par spīti viņiem labvēlīgām apstākļu sakritībām.
Rezultātā visi gaida labākus laikus un ir iestājies pata stāvoklis, turklāt tas notiek nevis kādā trešās pasaules valstī, bet Eiropas Savienībā, kura lepojas ar spēju atrast kompromisus. Tagad izrādās, ka šī spēja ir ievērojami pārspīlēta un attiecas tikai uz kompromisu atrašanu līdzīgi domājošu politisko spēku lokā. Savukārt eiroskeptiķi (un ne tikai viņi) ES mērogā līdz šim ir bijuši ieskaitīti populistos, ar kuriem nopietnas sarunas nav iespējamas. Tā vien šķiet, ka ir pēdējais laiks mainīt šo nostāju un sākt nopietnu dialogu, jo pretējā gadījumā var izrādīties, ka ES un PSRS, neraugoties uz fundamentālām atšķirībām, gaida līdzīgas beigas.