Izstājoties no eirozonas, Grieķija rada precedentu, kam varētu sekot citas novājinātās eirozonas valstis, to skaitā Spānija un Itālija. Visspēcīgāk no šāda lēmuma cieš Vācija, kuras pensiju fondu nauda ieguldīta Grieķijas nekustamajos īpašumos, kuru vērtība pēc Grieķijas izstāšanās no eirozonas un drahmas ieviešanas varētu dramatiski sarukt, kā arī starptautiskās, pārnacionālās bankas, kuru aktīvi atrodas Grieķijā. Savukārt valstis, kas nav gatavas sekot Grieķijas piemēram, veic fiskālos un strukturālos pasākumus, lai uzlabotu savu ekonomisko situāciju. ES veic visus nepieciešamos soļus, lai novērstu eirozonas sabrukumu, kas varētu novest pie globālas recesijas. Tik un tā, pat ja tiek izveidota efektīva finansiālā atbalsta sistēma, recesija tādās valstīs kā Portugāle vai Itālija ir faktiski neizbēgama, jo ES un jo īpaši eirozonas valstīm nepietiek līdzekļu ārējai palīdzībai, tie tiek novirzīti Grieķijas izstāšanās seku novēršanai.
Tā kā finansiālas problēmas pēc Grieķijas izstāšanās piedzīvo arī spēcīgākas valstis, tās nolemj apvienot spēkus un izveido jaunu fiskālo savienību, kurā līdz ar Vāciju un Franciju varētu pievienoties arī Nīderlande, Somija un atsevišķas spēcīgākās jaunās dalībvalstis, ieviešot jaunu kopējo valūtu. Mācoties no esošajā ES pieļautajām kļūdām, savienība tiek veidota strikti integrētāka, centralizētāka, fiskāli disciplinētāka un kontrolēta. Savā ziņā šis pieņēmums atkārtotu otro scenāriju, taču vairs nebūtu iespējams runāt par «divu ātrumu Eiropu», jo pārējās dalībvalstis, kas tiktu izslēgtas no «serdes kategorijas», pašas aizietu no ES, kas būtībā nozīmētu savienības pilnīgu sabrukumu un eiro kā valūtas beigas.
Nevar izslēgt arī iespējamību, ka Grieķijas izstāšanās no eirozonas, ja tāda notiks, neradīs tik dramatiskas un ES graujošas sekas, ja vien pārējās dalībvalstis būs gatavas ievērot stingru finanšu disciplīnu un darboties saskaņoti.