Indivīdiem, kuriem ir pretenzijas uz t. s. kritiskās domāšanas lietošanu, raksturīgs paradums par gandrīz ikvienu tēmu izteikties: «jā, bet...», turklāt šis «bet» it kā pazemina «jā» nozīmīgumu. Lai gan nereti te runa ir nevis par konfrontēšanu, bet kvalitatīvi atšķirīgām tēmām. Tāpēc, ja par NATO samitu Varšavā, kas šodien sākas, man personīgi jāsaka: «jā, bet...», tad tas nekādā nozīmē nenozīmē nedz NATO kā struktūras vai samitā gaidāmo lēmumu noniecināšanu. «Jā» - varam būt tikai pateicīgi, ja tiks pieņemts lēmums par sabiedroto klātbūtnes palielināšanu Baltijā. Savukārt «bet» saistās ar to, ka pateicības jūtas neizslēdz realitātes apzināšanos.
Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka amerikāņiem ir arī citas ģeopolitiskas prioritātes. Mums pašiem, protams, liekas, ka Krievija kā riska faktors ir prioritāte Nr. 1 teju vai visai pasaulei, tomēr Vašingtonai ir arī jāsaprot, kā veidot attiecības ar Ķīnu Klusajā okeānā, un pat no mūsu viedokļa «kaut kāda» Ziemeļkoreja Vašingtonai ir ļoti būtiska. Līdz ar to nav jākrīt histērijā, ja ASV Austrumeiropā neizpilda visas mūsu vēlmes, lai cik tās pamatotas.
Otrkārt, ir skaidrs, ka NATO neatrisinās terorisma problēmu. Nevis tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka ar militāriem līdzekļiem to nevar izdarīt. Var iznīcināt simtiem kaujinieku, padzīt viņus no reģiona a, b un c, bet kustībai, kuru baro agresīvs garīgs un emocionāls noliegums, pievienosies citi simti un tā reģenerēsies citos reģionos. Te nevajadzētu lolot ilūzijas.
Tāpat nevajadzētu iedomāties, ka NATO kaut ko var līdzēt Eiropas Savienības iekšējo domstarpību vai imigrācijas krīzes lietās. Tās būs jārisina citiem līdzekļiem, citām spēlētāju komandām, un šīs problēmas, kas Latvijā dzīvojošiem tiešām ir būtiskas, paliks, pat ja Varšavas samitā nolemtu Baltijā izvietot simt tūkstošus partnervalstu armijnieku.
Treškārt, ja runa ir par Krievijas agresīvo ārpolitiku, netrūkst gudrinieku, kuri skaidri zina, ka pārsimt NATO armijnieku izvietošana «tāpat neko nedos». Tā ir zīlēšana, turklāt kāda tad ir alternatīva - ja papildu spēkus neizvietos, būs labāk? Skaidrs, ka, ja tik draņķīgi dzīve iegriezīsies, ka kāds domas gigants nenovaldīs savu autiņu, tad gājējam uzbrauks, tomēr tas nenozīmē, ka gājējam tāpēc ir fatālistiski regulāri jāšķērso iela pie sarkanās gaismas. Simboliskiem žestiem ārpolitikā ir nozīme - pat ja tie ir simboliski žesti.
Ceturtkārt, ja kāda tēze ir atkārtota nejēdzīgi bieži, tas nenozīmē, ka tā a priori ir tukša. Un šī tēze ir, ka valsts iekšējā stabilitāte ir izšķiroši svarīga tās drošībai. Tēzi nevajag vulgarizēt ￃﾠ la - ja cilvēki ir apmierināti ar savu materiālo stāvokli, viņi mazāk klausīsies Kremļa propagandu un vietējos «aktīvistus», utt. Iekšējā stabilitāte nozīmē, ka valsts tiek uztverta kā kopīga vērtība, kas bieži spēj nokaitināt, tomēr vairāk ir iemeslu to, atvainojos, pašiem nečakarēt. Savukārt nečakarētas valsts priekšrocība ir kaut vai tā, ka tajā dzīvojošie spēj vispār domāt par vēl kaut ko ārpus čakarēšanas tematikas. Visos šajos jautājumos NATO palīdzēt nevar. Un tas arī nav NATO uzdevums.