Valdis Zatlers gaida šos jauni domājošos, bet pats noliedz vadoņa ideju. To, ka viņš pats sevi neuzskata par vadoni, var saprast, jo viņam nemaz tā īsti nav vadoņa pilnvaru.
Mūsu valstī prezidents jau tikai prezentē valsti, nevis vada kā īstens vadonis. Vadonis īstenībā ir Valdnieks, kas valda un vada vienlaikus. Viņš ir vislabākais no labākajiem. Cēlies no augstdzimušas dzimtas, garīgi izglītots, militāri izglītots, pārzina visas zinātņu jomas, pārvalda vairākas valodas - cilvēks ar vispusīgu un plašu redzesloku un pasaules uzskatu. Viņam, protams, kā visgudrākajam ir tiesības izvēlēties un izveidot valdību, Ministru kabinetu tikai no pašiem uzticamākajiem un spējīgākajiem kandidātiem.
Valsts vadītājs ir spējīgs gan stāties karaspēka priekšā, gan pieņemt patiesi vajadzīgus un progresīvus lēmumus.
Mūsu demokrātiskajā sabiedrībā tā nenotiek. Nav pat priekšstata, kas tad īsti ir prezidents vai vadonis. Mūsu garīgi neizglītotajā sabiedrībā Vadonis asociējas ar kaut ko abstrakti bīstamu un negatīvu - kārtējo degradantu ar Hitlera vai Staļina raksturīgajām iezīmēm. Arī «otrs Kārlis Ulmanis» mums nav pieņemams, jo atdeva Latviju bez cīņas Krievijai. Zemnieks atteicās no cīņas, jo nebija karavīrs - cīnītājs savā sirdī un dvēselē -, gatavs atdot savu dzīvību par savu tautu un valsti. Latvijas armija bija gatava cīņai un būtu cīnījusies, bet Kārlis Ulmanis karavīrus apturēja, pat aizliedza cīnīties un atstāja iebrucējam kā vārguļus iznīcībai. Karavīrs nedrīkst atstāt kaujas lauku un necienīgi saņemt nāvi cietumā. Prezidents (vadonis) īstenībā kalpo savai tautai un ved to cīņā arī kara apstākļos, ja tādi iestājas, kā to noteic Latvijas Republikas Satversme. Somi cīnījās un uzvarēja, gāja zem tankiem. Vai mūsu armijā ir tik izglītoti un talantīgi kandidāti, kas spētu prezentēt un vadīt mūsu valsti vārda īstajā nozīmē? Ārsti, garīdznieki, skolotāji un citi gudrie var būt tikai padomdevēji un palīgi prezidentam lēmumu pieņemšanā.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā pie varas raujas cilvēki no pašiem zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tāpēc «jaunās asinis» nevēlas iekļauties mūsu valsts vadīšanas un veidošanas procesos.
Nevajag padoties. Vajag iegūt īstenas zināšanas, kas balstītas uz garīgiem un morāles principiem, un pakāpeniski, neatlaidīgi izstumt no aprites «slimās asinis». Nevis apspriežot līderu ādas uzvalkus un svētku uzrunas, bet gan būtiski un konstruktīvi analizējot viņu rīcību mēs varam mainīt mūsu nākotni. Piekasīšanās pie Einara Repšes uzvalka vairāk izskatās pēc politiskā trika - visi lamā par ārējo saturu, nevis par iekšējo formu - par viņa darbību. Kā labā viņš pūlas - mūsu vai kādas citas valsts interesēs?
Kur palika «13.janvāris», kur palika prezidents, kur palika jaunais vēlēšanu likums ar vismaz jauktu vēlēšanu sistēmu, lai varam paši izvēlēties atsevišķus kandidātus no sarakstiem - «tās jaunās asinis» lai pieplūst?
Inguna Matisāne