Priekškaru dāvā Spānija
Tajos tālajos laikos - amfiteātris - cirks, ap kuru reizēm klausījās pat tūkstošiem ziņkārīgo, reizēm - aktīvi līdzdarbojās ar replikām, aizstāja… avīzes. Teātris bija aktuālākā publiskā saite ar plašo pasauli, aktieri - ziņneši, dramaturgi - bieži vien pat dievi. Impēriski izvirtusī Roma teātri pārvērta asiņainā, uzbudinošā izklaidē, par ko ciniski liecina sakāmvārds - ko tautai vajag? Maizi un izpriecas!
Teātri, kādu to visbiežāk iedomājamies šodien, dzemdina XV gadsimta Svētās inkvizīcijas kontrolētā Eiropas ietekmīgākā valsts Spānija - tieši Madrides un Seviljas krāšņo māju iekšpagalmos (corral) notiek pirmās izrādes uz dēļu paaugstinājuma, ko vēlāk nosauks par skatuvi un kuru no publikas gluži kā burvju plīvurs uz citu realitāti atdala smagnējs audekla priekškars. XVI gadsimta «tumšā» Spānija pasaulei dāvā Servantesu, Lopi de Vegu un Kalderonu de la Barku, profesionālus rakstniekus, kuri kļuva bagāti no lugu sacerēšanas teātrim. Lopes de Vegas daudzrakstīšanas rekords - viņa sacerētie 3000 soneti un 1800 lugas - joprojām ir nepārspēts.
Elizabetes piemērs
Anglijā ar karalienes Elizabetes gudru ziņu teātris kļūst par «pirmās nepieciešamības preci» ikvienam kulturālam cilvēkam. Par zelta laikmetu Elizabetes valdīšanu sauc ne tikai Anglijas impērijas nostiprināšanās dēļ, zelta vērtē ir arī karalienes - nācijas Mātes - personīgais piemērs - viņas regulārie Londonas teātru apmeklējumi un dāsnais mecenātisms aktieru kompānijām, viņas atbalstīto dramaturgu plejāde - sākot ar Kristoferu Mārlovu, beidzot, protams, ar pasaules Dižāko bardu Viljamu Šekspīru. Elizabetes paraksts ir arī uz būvatļaujas Temzas krastā celt pirmo, hm, polifunkcionālo teātra telpu - leģendāro Globusa (Globe) teātri, kurš ar savu «antīko» apļa/cirka telpu deva iespēju skatītājiem līdzdzīvot izrādēm vienlaikus vairākos līmeņos. Tālākais teātra arhitektūrā jau ir interpretācijas par «doto tēmu» - un tā visā pasaulē veselu četru gadsimtu ilgumā. Pamatprincips palicis - brīnumu kaste vai melnā lādīte, pret/ap kuru sēž skatītājs. Atšķirības - tikai mērogos un ambīcijās.
Nesenā pasaules pieredze
Kad 2009. gadā Sirakūzās Grieķijā notika tradicionālais antīkās drāmas festivāls, savā ziņā revolucionāru «nākotnes teātra» modeli piedāvāja pasaulslavenais arhitekts Masimiljāno Fuksass, kurš amfiteātra aizmugurē novietoja gigantiska izmēra spoguļvirsmu: «Teātris var eksistēt visdažādākajās formās un telpiskajās izpausmēs, un XXI gadsimtā mēs vairs nevaram definēt, lūk, šis teātris ir labs, bet šis - nekam nederīgs. Commedie Franᅢᄃaise ar savu virtuozo deklamāciju un neiznīcināmo uzticību franču literatūrai nav sliktāks vai vecmodīgāks par Nīderlandiešu ekstremālo dejas teātri vai eiropietim grūti saprotamo, bet tik skaisto kabuki teātri no Japānas, tie vienkārši ir dažādi teātri. Ir tikai viens kopējais likums: teātris nedrīkst zaudēt saikni ar dzīvi un skatītāju, teātrim jābūt gudrākam un viedākam par skatītāju, teātris skatītāju nedrīkst pazemot un uzskatīt par idiotu.»
Teātra telpas dažādošana kļuva īpaši aktuāla XX gadsimta sākumā. Lai gan katrā sevi cienošā kultūras pilsētā tika sabūvēti konvencionāli «spāņu/angļu» modeļa teātri - ar skatītāju zonu (zāle, parters, ložas, beletāžas, balkoni…), kas tradicionāli «atduras» pret skatuvi, radot t. s. ceturtās sienas efektu un skatītāju automātiski pozicionējot izrādes «patērētāja» (lūriķa) statusā, teātra mākslinieku slepenais sapnis vienmēr bijis «paplašināt», lauzt teātra - kastes robežas. Ne velti izcilākajiem XX gadsimta teātra reformatoriem (Meierholds, Kreigs, Reinharts, Bruks, Grotovskis, Strēlers…) pa rokai allaž bijušas idejas par teātra/kastes transformēšanu. Ne velti Eduards Smiļģis, pēc pamatprofesijas inženieris konstruktors, sasmēlies progresīvā teātra idejas Maskavā, jau 20. gados pasludina Dailes teātri par vietu, kuras «mākslinieciskais pamats ir ritms, krāsa, gaisma, plastika, telpa» (R. Kroders), un tieši Smiļģa pārkonstruētā ēka Lāčplēša ielā 25 joprojām ir vienīgā «cilvēciskā mēroga» teātra telpa Rīgā (otrs tāds Latvijā ir 12-17. gados Vācu teātra vajadzībām būvētais nelielais jūgendiskais Hāgedorna ielas teātra nams Liepājā). Tajos ievērota ideāla cilvēka balss/skaņas plūduma un redzamības proporcija. Visos pārējos Latvijas dramatiskajos teātros šī proporcija ir vairāk/mazāk kropļota - galvenokārt ar sliktu, daļēju redzamību.
Galvenais paradokss
Teātra arhitektūras katastrofa ir Dailes teātra Lielā zāle, kuras «idejiskā kopija» acīmredzot bijusi Kremļa Kongresu pils ar vismaz 4000 vietām, lokalizētā miniatūrā, protams, (neticas, ka iedvesma DT Lielās zāles plānojumam nākusi no līdzīgas 70. gadu urbānās arhitektoniskās nelaimes - Parīzes Bastīlijas operas pirmā stāva). Nonākam pie galvenā Latvijas teātra telpu paradoksa. Mūsdienīga teātra vajadzībām tehniski moderni aprīkotu telpu Latvijā vienkārši nav. Nevienas! Visas Latvijas dramatisko teātru Mazās un Jaunās zāles ir tapušas pielāgošanās, labākajā gadījumā - spēles laukumu dažādošanas, bet galvenokārt jau nabadzības rezultātā.
Pasaules pieredze rāda - teātri cenšas atbrīvoties no telpām, kurās skatītāju skaits pārsniedz 500. Mūsdienīga «normāla» dramatiskā teātra enerģētika nav paredzēta masām. Arguments - XXI gadsimtā dominē teātris kā intīmas pieredzes telpa. Jautājiet, kuram ietekmīgam Eiropas režisoram gribat, atbilde būs: vislabāk, ja izrādi skatās 300, 400, augstākais - 500 skatītāju. Pat prestižie teātru festivāli (Vīnē, Aviņonā, Berlīnē; Edinburgā šis jautājums atkrīt, jo tur visi teātri ir ar «cilvēcisku» ietilpību) rēķinās ar šo modernās drāmas veidotāju «kaprīzi» un labāk sarīko vairākas izrādes nekā «bliež» vienu, toties zālē ar 2000 vietām.
Loģisks jautājums - kā ar aktieru zvaigžņu izrādēm un izrādēm/šoviem, uz kuriem joprojām publika laužas kā traka? Arī atbilde ir tikpat loģiska - zvaigžņu ansambļu izrādes teātri plāno nelielos «blokos» - līdzīgi kā populāru mūzikas komandu koncertus - un speciāli piemeklē telpas, vien kalkulējot izrāžu budžetus un honorārus ar daudz augstāku riska pakāpi nekā mūziķi. Slavenību teātris ir ļoti dārga izprieca, būtībā analoga šovbiznesam.
Bankrots, ja ne...
Ne velti gandrīz desmitgadi par Eiropas modernāko teātra ēku uzskatītais austriešu arhitekta Pētera Vilsona projekts - jaunais Luxor teātris Roterdamas ostā - piedzīvo apmeklētāju krīzi. Zāli ar 1500 vietām ir grūti piepildīt, ja neesi pasaulslavens teātra kolektīvs. Luxor direktors Robs Vigmans Dienai atzīst: «Ja mums nebūtu fleksiblās alternatīvās skatuves ar 400 sēdvietām, restorāna un četru kafejnīcu, mēs bankrotētu pāris gadu laikā. Lielajā zālē notiek operas izrādes, viesizrādes un koncerti - tādēļ jārēķinās ar dzelžainu plānošanu.» Līdzīgas skumjas notis dzirdamas arī Londonas «stilīgākā» modes teātra Sadler' s Wells direkcijā - ja teātrim nebūtu gadiem ilgas iestrādes ar partneriem pasaulē, kā «regulārs teātris» SW nevarētu eksistēt. 1560 skatītāju vietas ir daudz par daudz. Tagad SW ir «mājvieta» dārgām starptautiskām kopprodukcijām ar spēcīgu šova elementu - mūsdienu deja un balets, modernais cirks, modernie mūzikli, protams, pieder must to see/jāredz kategorijai. Pavisam maz drāmas. Ziņas par dramatiskā teātra reibinošajiem panākumiem Ņujorkas Brodvejā vai Londonas Vestendā ir krietni pārspīlētas: pat sers Īans Makellans, kurš sezonu izpārdotā zālē spēlēja Gaidot Godo, blogā atzīstas: «Daudzi nezina, ka tas izpārdotais teātris ir pavisam maziņš, 380 sēdvietu…» Līdzīgi ir ar citiem hitiem - spēlēts tiek off Brodvejā, teātros ar 200-400, maksimums 600 vietām (arī Hamlets ar Džūdu Lovu un Equus ar Danielu Redklifu). «Īstajā» Brodvejā un Vestendā noteicēji ir tūristu miljoni, kas gatavi šķirties no 100 dolāriem par gadiem ilgi drāztu mūziklu. Dīvaini, bet lielo teātru niknākais konkurents ir kino, kurš par divām trim reizēm mazāku naudu piedāvā jaunas - 3D un IMAX - izklaides. Jāpaiet laikam, lai jauno skatītāju pieradinātu pie dzīvā teātra. Bagātās Eiropas valstis iegulda milzu līdzekļus teātrizglītojošās programmās (Anglijā 2009. gadā notika akcija Biļete uz teātri - katram).
Perspektīva = izeja
Demokratizēt tradicionālo teātra telpu līdz «nepazīšanai» - varbūt ne tik radikāli kā leģendārajā Berlīnes Schaubuehne Am Lehniner Platz, kur jaunā radošā komanda Ērihs Mendelzona projektētajā ēkā nojauca skatītāju zāles un skatuves sakrālās robežas, pārvēršot vienu zāli trijos spēles laukumos. Varbūt - ja ir krietni līdzekļi - iespējams no jauna radīt ko līdzīgu Eiropas perfektākajiem jaunās teātra arhitektūras paraugiem, tādiem kā Kopenhāgenas Taastruptheatre, Le Quai Theatre Anžē Francijā, Caenarfona Theatre Velsā, Skotijā vai Conversation (Sarunu) teātrim Cīrihē, kuros ideāli izmantots melnās kastes/kuba princips, tikai ar būtisko atšķirību, ka neeksistē striktas skatītāju un teātra izrādes zonas. Tās ir universālas, ērti pielāgojamas telpas, kurās galvenais klātbūtnes, tuvplāna sajūtas efekts. Jāņem vērā, ka moderns teātris bez izmaksu ziņā visdārgākajām ekstrām - apgaismošanas un apskaņošanas tehnoloģijām - ir nulle. Minētās teātru jaunbūves atzītas par gadu tūkstošu mijas iedvesmojošākajām «telpām publiskai kultūras lietošanai» Eiropā. Zīmīgi: tajos paredzētas ne vairāk kā 300 skatītāju vietas.
Ne mazāk svarīgs jautājums - repertuārs jeb ko likt iekšā «melnajā kubā». Taču tā ir tik varena tēma, kurai ar visu avīzi būs par maz. Skaidrs - ar teātra zvaigznēm (Latvijā uz vienas rokas pirkstiem rēķināmi aktieri, kas spējīgi savākt pilnu lielo zāli) un šoviem tālu neaizbrauksi - kaut vai elementāri ierobežotā skatītāju tirgus dēļ.
Kas mums, nabagiem, paliek? Beidzot iekārtot katrā teātrī vismaz vienu XXI gadsimta tehnoloģiskajām prasībām atbilstošu teātra «melno kubu». Bez valsts finansēm tas nav paceļams, bet tā ir programma - minimums. Cik tad ilgi Latvijas jaunie un vecie režijas talanti kopā ar aktieriem vazāsies pa antiteatrālām gadījuma rakstura teritorijām, kuras nez kādēļ sauc par jaunajām, mazajām, aktieru un kamerzālēm?