Tieši tā.
Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc tieši šie musulmaņu tradīcijai raksturīgie elementi ir izvēlēti kā drošības paaugstināšanas instruments?
Tas jums droši vien būtu jāprasa politiķiem. No cilvēktiesību viedokļa varu teikt - ja šāds drošības arguments ir, tad tā nepieciešamība ir jāpierāda. Un, manuprāt, Latvijā šobrīd tā būtu ļoti grūti pierādāma. Proti, cik daudz cilvēku ar aizklātām sejām mēs šobrīd redzam Latvijā? Savukārt, ja runa ir par gaidāmo bēgļu pieplūdumu, es neteiktu, ka mēs televizorā starp sīriešiem redzam ļoti daudz cilvēku ar aizklātām sejām. Respektīvi, valstij ir jāspēj pierādīt, ka drauds drošībai ir tiešām aktuāls. Manuprāt, šobrīd tas vairāk ir politiskais diskurss.
Te gan jāsaka - ja uz tūkstoti personu ar aizklātu seju ir tikai viena, bet tā pati izrādās terorists, tad arguments par nelielo aizklāto seju proporciju ir vājš mierinājums. Mēģinot saprast varas puses argumentus, varu iedomāties šādu: ir nepieciešams, lai tiesībsargājošās iestādes, izmantojot novērošanas iekārtas publiskajās vietās, var redzēt indivīda seju.
Noteiktās vietās un iestādēs tas var būt arguments, jā. Bet te es gribētu norādīt uz vienu būtisku aspektu, jo pēdējā laikā Latvijā bieži tiek minēts, ka, lūk, Francija ir rīkojusies līdzīgi un Eiropas Cilvēktiesību tiesa tās rīcību ir atzinusi par adekvātu. Francijas gadījumā tiesa noraidīja šo drošības argumentu! Tādu Francijas valdība tiešām minēja, bet tiesa to neatzina par pamatotu, jo uzskatīja, ka likums jau atļauj izņēmuma gadījumus, ja runa ir par drošību. Piemēram, ja policists personu apstādina un aicina atklāt seju. Personas identitātes pārbaudes situācija neaizskar šīs personas reliģisko brīvību, jo situācijas noteiktās prasības ir samērīgas. Bet! Tāpēc nav nepieciešams vispārējs aizliegums publiskajās vietās. Turklāt es gribētu atgādināt - ja runājam par musulmaņu kopienu, situācija Francijā, salīdzinot ar Latviju, ir pavisam cita. Bet atkārtošu - arī Francijas gadījumā drošības arguments netika atzīts no tiesas puses.
Bet ja Latvija saka: jā, šobrīd drošības riski ir salīdzinoši nelieli, bet mēs rīkojamies preventīvi - kāpēc mums ir jāsagaida nelaime?
Bet tad ir jautājums, kāpēc mēs galvassegas vispār saistām ar terorismu? Nav dzirdēts, ka pēc tam, kad divi čečeni ar mugursomām sarīkoja terora aktu Bostonas maratona laikā, ASV būtu aizliegtas mugursomas. Preventīvi, tā teikt. Tā mēs ļoti daudzas lietas varam aizliegt...
Tomēr drošības arguments nav vienīgais, kas parādās publiskajā telpā. Ir arī tāds arguments kā «Latvijas kultūrtelpas», Latvijas «konstitucionālo vērtību» aizsardzība. Un Francijā tieši šīs konstitucionālās vērtības bija veiksmīgs arguments.
Vērtības ir liela lieta, bet vai neveidojas šāda pretruna - ja man ir garantētas tiesības uz kādas reliģijas praktizēšanu, es taču neesmu vainīgs, ka šī praktizēšana paredz noteiktu apģērbu.
Es varētu jums piekrist tajā aspektā, ka cilvēktiesībās, ja runājam par juridisko, nevis politisko pusi, nevajadzētu būt argumentam «patīk - nepatīk» vai abstraktām bailēm. Francijas gadījumā ļoti liels akcents tika likts uz sekulārismu kā vērtību, ka tā ir laicīga valsts.
Iejaukšos, atgādinot, ka mums Satversmes preambulā ir minētas «kristīgās vērtības».
Hmm, nu tad būtu jāpierāda, kā šīs kristīgās vērtības attiecīgais musulmaņu apģērbs apdraud. Atgriežoties pie Francijas piemēra - viņi šajā virzienā gāja ļoti pakāpeniski. Viņiem jau pēc 2000. gada parādījās aizliegums nēsāt reliģiskus simbolus, ne tikai galvassegas, tiesās, izglītības iestādēs, valsts iestādēs. Un tas, par ko mēs runājam, jau bija nākamais solis.
Pag, mēs runājam par pavisam citu situāciju. Tātad valsts saka: ir vienošanās, ka mēs esam sekulāra sabiedrība; lai jūs, draugi, te savstarpēji nekacinātu cits citu, ir aizliegts savā ārējā tēlā afišēt savu reliģisko piederību. Vienalga, vai runa ir par kristiešiem, musulmaņiem vai Mozus ticīgajiem.
Nu, ja mērķis ir aizstāvēt sekulārismu, tad valsts, protams, nevar šķirot reliģiskās grupas - jūs varat, bet jūs nevarat. Bet Latvijā es neesmu vismaz publiskajā diskusijā dzirdējis sekulārisma aizsardzību kā argumentu. Tomēr, ja arī šāds arguments būtu, jautājums būtu par samērīgumu. Vai mēs aizliedzam reliģisko simboliku, teiksim, cilvēku apģērbā vispār, vai arī darām tā, kā tas ir Francijā un vēl dažās valstīs, kur aizliegums attiecas uz izglītības iestādēm, tiesām un valsts iestādēm. Jo tiek pieņemts, ka te personai ir jābūt neitrālai, tā nedrīkst paust vienu vai otru reliģisko pārliecību.
Cik, jūsuprāt, stiprs arguments ir pieminētā nepieciešamība aizsargāt «Latvijas kultūrtelpu»?
Tādā gadījumā, pirmkārt, būtu nepieciešama plašāka diskusija par to, kas veido šo kultūrtelpu, un tai būtu jābūt diskusijai ne tikai starp juristiem, bet piesaistot kulturologus, antropologus, sociologus utt. Tālāk. Pieņemot, ka tiek panākta vienošanās, ka atklāta seja ir Latvijas kultūrtelpai nozīmīga, nākamais jautājums ir, vai dažas aizklātas sejas šādi kultūrtelpu apdraud? Vismaz man šobrīd ir grūti iedomāties, ka apdraud.
Man savukārt ir grūti iedomāties tādu vārdu savienojuma «Latvijas kultūrtelpa» saturu, par kuru būtu sabiedrības vienprātība. Jums šajā jēdzienā ir vienas sastāvdaļas, man - citas. Lai kā arī būtu, vai viss neliecina, ka patiesībā runa ir par politisku lēmumu?
Tā varētu teikt. Jo no cilvēktiesību viedokļa es neredzu tik visaptveroša aizlieguma nepieciešamību.
Tieslietu ministrija tomēr nenogurstoši deklarē, arī atsaucoties uz Francijas precedentu, ka mēs savu regulējumu izveidosim tik izsvērtu, ka nekādu nepatikšanu Latvijai tiesās nebūs.
Mēs nevaram Francijas lietu automātiski pārcelt uz mūsu situāciju. Mēs nevaram teikt - ja ir precedents Eiropas Cilvēktiesību tiesā kādas dalībvalsts gadījumā, tad tas attiecas arī uz mums. Cita tēma, kas arī Latvijā ļoti jūtīga, - partnerattiecības. Pērn Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā pret Itāliju pateica, ka Itālijā partnerattiecībām ir jānodrošina vismaz kaut kāds tiesiskais regulējums. Vai mēs no tā secinām, ka tātad visās dalībvalstīs - to skaitā Latvijā - tas ir jānodrošina? Laikam jau ne, jo vērtēta tika konkrētā Itālijas situācija.
Līdz ar to, manuprāt, ja Latvija pieņems tik plašu aizliegumu, mums ir jārēķinās ar tiesvedībām gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.