Kļūdu ielaiduši, protams, tulkotāji, kuri precīzi pārtulkoja vārdu, bet ne būtību. Būtība bija tā, ka līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem tieši vista, ne kāds cālis, bija tas, ko ļaudis ēda, un ēdiens, pagatavots no vistas, bija gana cienījams - tās gaļa maksāja dārgāk nekā liellopu gaļa. Toties ātri izaudzējamie broilercāļi bija tie bezgaršīgie, ar kuriem 70. gados bija pārplūdināta pasaule, un tas vairs nebija cienījams ēdiens - dažās valstīs pat lētāks par kartupeļiem vai autobusa biļeti. Tieši broileru bezgaršības dēļ vistas un ātraudzīgie cāļi palēnām tika reabilitēti, no to industriālās audzēšanas atgriežoties pie senajām metodēm un galu galā tiekot līdz laimīgajām vistām, kas var tipināt apkārt un pašas kašņāties pa zemi, ne uzturēties sprostā. Šķiet, arī latviskais tulkojums triju amerikāņu grāmatai _Cāļa zupa dvēsele_i, kas iznāca pirms desmit gadiem, satur to pašu tulkotājas kļūdu. Jo kurš tad latviski vāra cāļa zupu? Nē taču, vāra vistas buljonu un vistas zupu. Pat klasisko franču gaili vīnā tagad gatavo no vistas, neiespringstot uz gaiļu audzēšanu. Ikdienas mājsaimniece vairs nelieto kapaunu, rāmīto gailīti, kas gan vēl nesen pieminēts Eiropas Komisijas regulā par mājputnu gaļu. Laimīgas nu ir vistas un saimnieces, jo vista lētāka par citām gaļām un zivīm, turklāt ar milzīgām iespējām, jo labi saskaņojama ar daudz ko un viegli dažādojama. Vistas zupu vāra ar dārzeņiem, nūdelēm, citronzāli, ingveru - atkarībā no katras tautas receptēm. Vistu cep ar ķiplokiem kā Spānijā, sautē vienkārši kā Japānā, vīnā kā Itālijā un Francijā, heresā kā Spānijā vai sidrā kā Centrālamerikā. Vistu pilda un cep veselu Briseles gaumē ar kastaņiem vai portugāļu gaumē ar baltmaizi un zaļajām olīvām. Vistu vāra, tad apcep kā Gruzijā un pasniedz ar sacivi mērci no valriekstiem. Fritē, iemērcot mīklā, kā ASV dienvidu pavalstīs. Sacep un pasniedz ar vārītiem vēžiem kā Napoleonam pēc Marengo kaujas - tad gan to sauc par Marengo cāli. Spārniņus un kājas grilē uzkodām. Gatavo vistas pilavus. Nele Daugavpilī vistu cep alū.
Man vismīļākajā piemiņā mana vecā cepeškrāsns, kurā pliku izplacinātu vistu varēja izcept stundā, apziest ar sāls, melno piparu un ķiploku maisījumu, pacept vēl trīs minūtes un baudīt. Un, protams, mūžību neēstais cālis, jā gan, cālis tapaka. Tīšām rakstu pareizi - tapakac armēniski nozīmē jebko ceptu. No padomju laikiem esam mantojuši sakropļoto apzīmējumu «cālis tabakā», kas jaunākiem laikabiedriem jau asociējas ar pīpēšanu. Nē, tā arī ir cepeškrāsnī bez garšvielām cepta saplacināta vista. Kad Ance ukraiņu restorānā Kijevā pasūtīja cāli tabakā un viņai atnesa tādu apsautētu balodi, sapratu, ka zudis vistu krodziņš Daugavas kuģītī pie pils un izaugusi paaudze, kas nav ēdusi to cāli. Ka tik nav jābrauc uz Toskānu, kur Kjanti pakalnos Imprunetas pilsētā 18. oktobra gadatirgū ļaudis kā gadsimtiem ēdīs savu lepnumu - «velna vistu», vistu alla diavola.