To vietu ievērojām jau no agra rīta, kad abi ar vīru izgājām no viesnīcas, lai aizklīstu Jeruzalemes vecpilsētas tumšo ielu mudžeklī. Mana acs aizķērās aiz salātu rindas skatlogā, īpaši aiz baklažāniem un garšvielās marinētajiem citroniem. Viņam - aiz jēra iesmiņiem. Cenas, protams, nebija norādītas.
Pavēlā pēcpusdienā pēc Raudu mūra, Klints kupola mošejas, Eļļas kalna un citām svētām vietām izbadējušies trāpījāmies pie šīs pašas ēstuves. Katrai tādai vietai ir savs iekšā saucējs, un šīs vietas «atbildīgais», visticamāk, jau pa gabalu redzēja gan badu mūsu acīs, gan to, ka Jeruzalemē esam tikko iebraukuši. Viņam nenācās mūs ilgi pierunāt. Tikai pieklājības pēc pajautājām, cik tas viss maksā, uz ko saņēmām tūlītēju atbildi, ka cenas būs labas. Attapāmies ēstuves 2. stāvā jau apsēdināti pie galdiņa. Ēdienkarti nemanījām joprojām un - ak naivie! - arī neprasījām. Momentā tikām pie svaigām pitas maizēm, nelielas bļodiņas garda humusa un pa ēdamkarotei krāsaino salātu no vitrīnas. Pagaršojot tie izrādījās stipri etiķaini un saķīmiķoti. Vēlāk tādus redzēju lielveikalu lētā gala konservu plauktos. Pēc brīža mums katram atnesa divus nelielus iesmiņus ar gaļu un palielu sauju frī kartupeļu - arābu zemēs tā saprot kebabu. Vēl pa glāzei tīra ūdens. Man pazuda apetīte, jo intuīcija teica, ka tiekam nesti cauri. Savus iesmiņus atdevu vīram.
Mūsu rēķins bija apaļi EUR 90, turklāt apkalpotājs pieprasīja arī dzeramnaudu un neatstājās, kamēr nebija to dabūjis.
Atlikusī diena man bija sabojāta, vainīgo atradu ātri - protams, ne nekaunīgajos ēstuves saimniekos vai sevī. Vainīgais stāvēja turpat blakus, bet, par laimi, ar labāku humora izjūtu nekā manējā. «Viņi taču nemeloja, cenas patiešām bija labas, tikai ne jau mums, viņiem pašiem.»
Izraēla ir dārga valsts arī tad, ja neviens tevi negrib apvest ap stūri. Taču, kā secinājām vēlāk, - divi šādi kebabi ar salātu šķipsnu un ūdens šļuku godīgā ēstuvē mums būtu izmaksājuši ap EUR 25. Par EUR 90 varētu paēst diezgan glaunā un modernā vietā aiz Jafas vārtiem.
Pēc divām nedēļām, kad jau bijām krustu šķērsu izbraukājuši reģionu, Jeruzalemē uz dažām stundām iebraucām vēlreiz. Pa ceļam uz autoostu, lai dotos tālāk uz Telavivu un tad mājās, atkal trāpījām arābu kvartālā pie Damaskas vārtiem uz kebabiem. Šoreiz gan citā vietā ar citu puisi. Draudzīgi smaidot un iztaujājot, no kurienes esam, atlikumu no 200 iedotajiem šekeļiem viņš veikli izdeva kā no 100. Taču mēs jau bijām vienu mācību guvuši, otrreiz neuzķērāmies, saviem šekeļiem rūpīgi sekojām līdzi.