Ķiršu zaros rosās zīlītes, darīdamas to, par ko senāk tika uzteiktas - lasa kukaiņus. Manā 60. gadu skolas zooloģijas grāmatā bija uzskatāms attēls, kur vienā svaru kausā sēdēja zīlīte, otrā bija salikti kukaiņi, ko viņa pa dienu bija apņēmusies apēst - tikpat, cik pati sver.
Mūsu civilizācija diemžēl mēģina apēst vairāk, nekā sver. Netieši tas pat tiek uzlūkots kā vienīgā izeja no krīzes: atjaunot iespēju atkal patērēt arvien vairāk. Vai kāds brīnums, ka blakusparādību skaitā ir sugu izmiršanas ātruma pieaugums. Tūkstošreiz vairāk par normu, - tā šo ātrumu vērtē zinātnieki. ANO pārskatā par bioloģisko daudzveidību teikts, ka dzīvnieku skaits samazināsies par trešdaļu.
Var, protams, mierināt kolektīvo sirdsapziņu ar faktu, ka Zemes vēsturē ir bijuši laiki, kad izzudušas deviņas desmitdaļas tobrīd eksistējošo sugu, bet kaut vai latviešu zinātnieku un naturālistu pēdējos gados stāstītais par viņu ieraudzīto vides pārveidošanas, proti, izciršanas ātrumu Indonēzijā nekādu mierinājumu nesniedz.
Tajos laikos, kad pie dabas biju biežāk, it sevišķi bērnībā, dzīvība maijā rosījās katrā ceļmalas grāvī, katrā strautā, dīķī un urgā. Tagad arī Latvija ir atvēzējusi cirvi, lai koki netraucētu saskatīt ceļu uz labklājību. Varbūt labi vien ir, ka neredzu, kas palicis pāri no dzīvības pilnajiem bērnības dīķiem.