Tomēr pēcāk, apsverot šo atbildi, sapratu, ka pateikts pilnīgi pareizi. Ja katrs dzīvotu ar tādu pārliecību, pašapziņu un lepnumu (nejaukt ar lepnību), iespējams, dzīve Latvijā uzlabotos dinamiskāk. Patiesībā uz tādu jautājumu nemaz citādi nevar atbildēt, ja negrib klāstīt banalitātes par latvisko ideju. Protams, tas nav nekas jauns - pats galvenais katrai valstij ir tās cilvēki, ikviens pilsonis, arī nepilsonis, ja viņš savu dzīvi saista ar valsti. Tātad katrs pastāvīgais iedzīvotājs. Vien reizēm tas rūpju nomāktajiem valsts ierindas iemītniekiem piemirstas - tas saprotams, ja kāds bieži cenšas uzkāpt uz galvas, lai tālāk redzētu. Taču, kad šī vecā patiesība piemirstas varas vīriem un sievām, skaidrs, ka vēlētājiem iepriekšējo reizi, savu lielāko politisko vērtību balsi atdodot, atkal nav sanācis. Vai arī šķietami visnotaļ normāli cilvēki, tiekot pie teikšanas, ātri un neglābjami samaitājas.
Tāpēc varas tīkotājiem der atgādināt, ka ikvienas valsts, tajā skaitā Latvijas, vislielākā vērtība ir tās cilvēki, kuru dēļ tāda valsts ar visiem «rekvizītiem», ieskaitot trīs formālās varas, ceturto pieskaitot, vispār eksistē. Un tie tur, augšā pie «kloķiem», arī ir tikai cilvēki, nevis dievi - lai arī radības kroņi (dažiem šķiet, ka īpašie parādes varianti), bet tādi paši kā visi citi uz šīs planētas.