Laika gaitā, kā norāda KP speciālisti, secināts, ka šādu civiltiesisku strīdu risināšana tomēr ir tiesas kompetencē, tāpēc nolemts mainīt tiesisko praksi un noteikt, ka strīdus par preču zīmju piederību vai atdarināšanu risina paši strīdā iesaistītie komersanti, bet gadījumā, ja savstarpējās sarunās abpusēji pieņemamu risinājumu rast neizdodas, prasītājam jeb cietušajai pusei taisnību jādodas meklēt tiesā.
Paši nevar vienoties
Pēc juristes, intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumu ekspertes Rūtas Olmanes stāstītā, savulaik KP patiesībā izskatīja ļoti maz šādu strīdu un jebkurā gadījumā arī agrāk daudz vairāk šādu lietu tika skatīts tiesā, vai arī uzņēmēji paši vai ar juristu palīdzību risināja domstarpības.
Skaļākie publiskie strīdi par tiesībām izmantot konkrētu vizuālo noformējumu produkta iepakojumam liek domāt, ka atrisināt šādas domstarpības savstarpējās sarunās bez tiesas iesaistīšanas uzņēmējiem izdodas ļoti reti, lai gan būtiski - tiklīdz lietas izskatīšana tiek uzsākta tiesā, paralēli tiesvedībai abu konfliktā iesaistīto pušu pārstāvji tomēr spēj kādā brīdī apsēsties pie sarunu galda un panākt izlīgumu, ko pēc tam gan tik un tā nākas vēl apstiprināt tiesai, jo lieta jau ir bijusi ierosināta.
Ne tikai mērce un saldumi
Aktīvi savas tiesības nācies aizstāvēt pārtikas produktu ražotājam Spilva, kas tiesājies gan ar Maxima Latvija, gan Milda KM. Pirmajā gadījumā tomātu mērces burciņas noformējumā Maxima savā produktu sērijā Private label bija izmantojusi līdzīgus elementus, kādi raksturīgi Spilvas produkcijai. Savukārt pret Milda KM bijušas iesniegtas pat divas dažādas prasības tiesā, kurās Spilva konkurentiem pārmeta uzņēmuma patentēto preču zīmju nelikumīgu pielietošanu, kas esot maldinājis patērētāju par konkrētā izstrādājuma patieso ražotāju. Strīdi, kas saistīti ar preču zīmēm, bijuši gan saldumu ražotājai Laima ar Rīgas piena kombinātu, gan uzņēmumam Latvijas balzams ar citu uzņēmumu Mājas alus, gan našķu ražotājam Skrīveru saldumi ar Skrīveru pārtikas kombinātu, gan vēl citiem uzņēmumiem.
R. Olmane uzsver, ka minētie piemēri nenozīmē, ka strīdi par preču zīmēm notiktu tikai dažās nozarēs, piemēram, tikai pārtikas produktu ražošanā. «Patiesībā konflikti par preču zīmēm ir ierasta lieta un tādu ir ievērojami vairāk, nekā varētu domāt, lasot un dzirdot ziņas par kādu pazīstamāku uzņēmumu savstarpējiem strīdiem,» akcentē eksperte.
Pēc viņas stāstītā, dažāda rakstura un līmeņa domstarpības uzņēmējiem ir ierasta ikdiena gan Latvijā, gan citās pasaules valstīs, turklāt ne vienmēr to pamats ir ļaunprātība - nereti iemesls ir paša uzņēmuma finanšu trūkums vai cilvēcisks slinkums, kā rezultātā atbildīgie speciālisti vienkārši pārāk maz analizē tirgu un tajā jau esošos produktus. «Aizvien piesātinātākā tirgū kļūst grūtāk izdomāt gan jaunu produktu, gan arī tā iepakojuma noformējumu, jo tas prasa ievērojami vairāk laika un resursu nekā agrāk. Ņemot vērā, ka zīmola izstrāde kļūst aizvien dārgāka, ir uzņēmēji, kuri naudas taupīšanas nolūkos paši saviem spēkiem izstrādā sava produkta vizuālo noformējumu. Taču nepietiekamas tirgus izpētes dēļ mēdz būt situācijas, kad tiešām nejaušības pēc tiek radīts tirgū jau esošam produktam līdzīgs. Tad arī rodas strīdi,» akcentē R. Olmane. Vienlaikus, pēc viņas teiktā, ir gana daudz arī tādu situāciju, kad, vērojot tirgu veiksmīgi iekarojuša produkta panākumus, daži uzņēmēji apzināti rada tādu pašu produktu, izveidojot arī tam ļoti līdzīgu iepakojumu, ar mērķi gūt peļņu uz cita tirgus pozīciju rēķina. Eksperte arī akcentē, ka strīdi par preču vai pakalpojumu vizuālā noformējuma līdzību notiek gandrīz visās nozarēs, tomēr ne visi strīdnieki vēlas šos gadījumus publiskot un bieži vien dod priekšroku mēģinājumam konfliktu atrisināt mierīgā ceļā. Pēc R. Olmanes stāstītā, nereti gadās arī tā, ka vainīgā puse vienkārši ignorē cietušās puses pretenzijas un vispār nereaģē uz aicinājumiem izbeigt šādu negodīgu komercpraksi, tāpēc vienīgais ceļš savas taisnības aizstāvēšanai šādās situācijās esot prasība tiesā. «Līdz brīdim, kad prasība tiek iesniegta tiesā, šīs pretenzijas vienkārši netiek uztvertas nopietni. Taču brīdī, kad cietušais uzņēmējs vēršas tiesā, vainīgā puse sāk apzināties situācijas nopietnību. Tāpēc arī ir situācijas, kad jau ierosinātas tiesvedības laikā abas strīdīgās puses tomēr rod iespēju apsēsties pie sarunu galda, panākt kompromisu un atrisināt situāciju,» norāda eksperte. Turklāt pasaulē ir gana daudz piemēru, kad šādi strīdi tiek atrisināti ne tikai tā, ka vainīgā puse pārtrauc izplatīt apstrīdēto produktu vai maina tā noformējumu, bet gan cietusī puse nopērk «līdzinieku» vai pat visu uzņēmumu. Protams, var būt arī tādas situācijas, kad pārmetumi, kurus kāds uzņēmējs adresē konkurentam par pārāk līdzīgu produkta izskatu vai nosaukumu, tiek atzīti par nepamatotiem. Iemesli tam var būt dažādi. Var gadīties, ka uzņēmējs tiešām pārspīlējis, saskatot konkurenta produkcijas līdzību ar savu produkciju, bet var būt arī dažādas juridiskas nianses - piemēram, saistībā ar to, kurš produkts tirgū parādījās pirmais.
Iespējas pārbaudīt
R. Olmane akcentē, ka visvieglāk savas tiesības uz preču zīmi aizstāvēt tad, ja tā reģistrēta Patentu valdē, jo reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt citām personām komercdarbībā izmantot apzīmējumus, kas ir identiski vai sajaucami līdzīgi ar konkrētā uzņēmēja reģistrēto preču zīmi. Kritērijus un principus, kas piemērojami, lai izvērtētu jautājumu par to, vai pastāv sajaucamā līdzība starp reģistrēto preču zīmi un citu apzīmējumu, devusi Eiropas Savienības tiesa. Strīdu gadījumos par preču zīmju līdzību parasti tiek veikta abu produktu salīdzināšana pēc trim galvenajiem kritērijiem - veicot preču zīmes un apzīmējuma fonētisko, vizuālo un semantisko līdzību analīzi. R. Olmane piekrīt, ka ikviens gadījums, kurā tiesai jāizvērtē, vai divu ražotāju produktu vizuālais noformējums ir tik līdzīgs, ka pircējam pastāv risks nopirkt citu produktu, nevis to, ko pircējs vēlējies iegādāties, var būt atšķirīgs un vērtējams individuāli. Viņa arī atzinīgi vērtē tiesnešu kompetenci šādu strīdu izskatīšanā.
«Noteikti varu paust, ka tiesneši ir pietiekami labi izglītoti preču zīmju jomā, turklāt viņi arī izmanto iespēju papildināt savas zināšanas patentu valdes rīkotajos kursos un semināros. Tāpēc viennozīmīgi var uzskatīt, ka Latvijas tiesneši ir kompetenti šādu strīdu izskatīšanā un attiecīgi spēj precīzi izanalizēt katru gadījumu, pieņemot objektīvu un izsvērtu lēmumu,» pauž R. Olmane.