Kamēr Šlesers plāno kļūt par Latvijas Ministru prezidentu («Pastāv iespēja, ka partija piesaka mani kā Ministru prezidentu un tā varētu izmainīt manus plānus Rīgā»), Dace laikrakstam saka: «Tagad man daudzi jautā, vai ilgojos pēc Latvijas. Nekādā gadījumā! Man šī valsts neko nav devusi, lai pēc tās ilgotos.»
Bet jautājums, protams, nav par to, ka atšķirībā no Daces Šlesers dzīvo Latvijā tāpēc, ka valsts viņam ir devusi vairāk. Šlesers (un šī vārda vietā var droši ierakstīt arī daudzus citus) no valsts ir ņēmis vairāk - tas gan. Taču Latvijā kopš 1918.gada ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos cilvēki, kam mantas un varas mazāk nekā Šleseram, bet taisnīguma izjūta attīstīta pat vairāk nekā Dacei. Arī prom ir braukuši (arī ar varu aizvesti), brauc un vēl brauks daudzi, taču pēc šīs zemes ilgojās, ilgojas, ilgosies.
Kam viņiem Latvija, ja pasaulē bija, ir un būs zemes, kur vismaz šķietami «dod» vairāk, kur patēriņa preces pilnīgi noteikti ir lētākas, bet svešās ekonomiskās un politiskās problēmas, ja tajās neiedziļinās, vispār netraucē? Tāds provinciāls, vecmodīgs ieradums sajust (sāpošās) saknes, ko nenocērt vien neuzņēmīgie? Latvietim, kuru Latvija netur aiz rokas vai sirds, varētu būt vairāk brīvības. Vismaz izvēlēties lielāku bļodu savam vēderam. Un tā vien šķiet, ka tieši uz to pavisam atklāti ir sācis cerēt nupat uz Ministru prezidenta krēslu pretenzijas izvirzījušais Šlesers. Jo ko gan citu lai tagad saka LPP/LC līderis, kas kāpienam uz nākamo amatu jau piesaitējies pie Saskaņas centra, ticot, ka tā vēlētāji viņu tur ievilks: «Lielākais jautājums nākamajās vēlēšanās būs nevis daži nacionālie jautājumi, par kuriem esam divdesmit gadu laikā daudz cīnījušies, bet gan tas, kā pabarot ģimenes.» Uz to, ka nacionālo jautājumu varētu izsmelt ekonomiskās grūtības (un tātad acīmredzot uz to, ka 9. maija piknikā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa viņš turpmāk varēs uzrunāt ar Georga lentītēm rotātus latviešu tūkstošus), spiests paļauties arī Rīgas mērs Ušakovs. Viņš norāda, ka nacionālais jautājums tikai astoņdesmit septītajā un astoņdesmit astotajā gadā darba kārtībā bija pamatots, jo tad runa bija par valsts neatkarības atjaunošanu: «Tad tas bija pareizā vietā un pareizā laikā.»
Diez kāpēc Latvijas kā nacionālas valsts ideja šobrīd, kad valstij un tās cilvēkiem ir grūti laiki (bet, protams, ne tie paši grūtākie), vairs nav pareizajā laikā un pareizajā vietā (Latvijā?)? Vai tāpēc, ka atšķirībā no Daces Krievija pēc Latvijas nav pārstājusi ilgoties nekad? Un tagad caur jauno Rīgas domes vadību šīs ilgas sāk atkal izpausties un atliek vien noticēt Ušakovam, ka: «Krievija varēja un joprojām var kļūt par latviešu tuvākajiem sabiedrotajiem, palīdzot attīstīt Latviju, vienīgo vietu, kur var saglabāt latviskumu, attīstīt valodu un kultūru.»
Bet žēl Daces. Par to, ka Latvijas valsts viņai neko nav devusi. Turklāt ne jau tāpēc, ka pie varas esošie cilvēki tai vietā, lai parūpētos par Daci, nereti realizējuši savu stulbumu, savtīgumu un pat ļaunprātīgumu. Ne jau tāpēc, ka Dace no valsts nav dabūjusi to atzinību un labklājību, ko spējusi atrast Anglijā. Bet gan tāpēc, ka viņa nav zinājusi - valsts neko tādu nemaz nedod. Un viss tas sliktais, kas Latvijā ir noticis, nav valsts, bet gan ļoti konkrētu cilvēku vaina. Kā to arī bija sapratis divu mazu bērnu tētis, ko šonedēļ televīzija intervēja pie Satversmes tiesas, kur vecāki iesniedza prasību pret pabalstu liegšanu ģimenēm, kurās vecāki strādā. Vīrietis teica, ka notiekošais ir netaisnība, taču tajā viņš nevaino valsti, bet gan atsevišķu cilvēku grupu.
Tāpēc Daces žēl par to, ka viņa vai nu nav sapratusi, kas ir tas, ko Latvijas valsts var dot, vai viņai tas nav bijis vajadzīgs. Proti, Latvijas valsts dzima kā ideja un gan pirmās brīvvalsts laikos, gan okupāciju gados, gan visus šos pēdējos deviņpadsmit gadus vienmēr ir pastāvējusi tik daudz, cik daudz dzīva un vajadzīga latviešiem ir bijusi šī ideja. Un tā latviešu tautai ir devusi ko vairāk par iespēju nonākt kapā vai izsūtījumā. Piecdesmit gadus tā deva iespēju nekļūt par sovjetu jeb ideālu padomju pilsoni, kam mājas ir tur, kur ir vairāk ko ēst vai vismaz ir tīrāks, jo nav vēl pieķēzīts. Tā kļuva par jēgu atgriezties mājās. Par nepieciešamību raudāt, priecāties, lepoties un skumt tā, kā var raudāt, priecāties, lepoties un skumt tikai par vienu valsti. Tik konkrēta kā sāpe, kā elpa un tik netverama kā mazas, spītīgas asaras spožums par Dievs, svētī Latviju ir bagātība, ko latvietim dod viņa valsts.
Un saules mūžu Latvijai pilnīgi noteikti nenodrošinās saule vai «latviešu tuvākais sabiedrotais» Krievija. Arī no Starptautiskā Valūtas fonda Latvijas valsts pastāvēšana nav atkarīga tik lielā mērā, cik no tā, vai latviešiem, gan tiem, kas aizbrauc, gan tiem, kas paliek, būs vajadzīga Latvijas kā neatkarīgas, nacionālas valsts ideja. Un būtu naivi cerēt, ka tādi cilvēki un varas, kuru interesēs ir tas, ka mēs lamājam Latvijas valsti, nevis tās problēmām meklējam konkrētus vainīgos, reiz atteiksies no šīm interesēm. Vēl jo vairāk tagad. Jo, ja krīze ir iespēja, tad viņiem pilnīgi noteikti.