Tas ir ļoti labs jautājums. Jo, manuprāt, tā vispār šobrīd ir ļoti liela problēma Latvijas politikā, ka nozaru politiku formāli veido attiecīgās ministrijas, tomēr pēc būtības to nosaka Finanšu ministrija, kas lemj par visu - sākot no tā, kādu skolotāju skaitu varam atļauties, un beidzot ar to, kādas būs atbalsta formas uzņēmējiem. Plānošanas, varas sviras ir maciņā. Šādā kontekstā var teikt, ka Ekonomikas ministrija - līdzīgi kā pārējās - ir tādā kā lūdzēja lomā. Vai tas atkarīgs no ministra personas? Droši vien. Tomēr kā svarīgs faktors jāmin tas, cik stipra ir ministrija kopumā - cik argumentētu viedokli tās speciālisti var izstrādāt «savam» ministram. Tad, protams, arī jautājums, cik stingri savu pozīciju māk aizstāvēt pats ministrs. Man arī šķiet, ka nākotnē derētu padomāt par Ekonomikas ministrijas lomas ekonomikas plānošanā stiprināšanu vispār. Šobrīd mums ir Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), kas izstrādājis Nacionālo attīstības plānu (NAP), kura ietekme arī ir visai... Un mēs valdības veidošanas procesā redzējām, ka PKC darbojas kā kaut kas līdzīgs sekretariātam - pieraksta politiķu vēlmes un mēģina tās kaut cik saskaņot ar NAP. Ik gadu ir jaunas politikas iniciatīvas, kuras atkal vērtē PKC - vai tās saskan ar NAP vai ne. Patiesībā vajadzētu būt ilgtermiņa plānam, kas ir saistošs arī Finanšu ministrijai.
Jautājums gan, cik te no svara ir ministra personība un cik - budžeta stāvoklis, kas, iespējams, nolemj mūs tuvākajā nākotnē situācijai, kad FM jebkurā gadījumā ir galavārds.
Kādu laiku tā būs... Valdībā esmu jaunpienācēja, bet esmu jau pamanījusi, ka deķītis tiek raustīts atkarībā no ministra caursišanas spējām.
Ir dzirdēta tēze, ka EM jābūt uzņēmēju ministrijai. Ja tā, cik formālas vai reālas ir līdzšinējās EM sadarbības formas ar uzņēmējiem - Tautsaimniecības padome utt.?
Man pagaidām grūti vērtēt, jo redzamā puse nav sevišķi spilgta, tomēr...
Bet kopumā jūs piekrītat formulai «EM - uzņēmēju ministrija»?
Jautājums nav tik vienkāršs. Varētu pat teikt, ka tā līdz šim ir bijis, tomēr man liktos pareizi, ka EM ir arī darbinieku, darba ņēmēju ministrija. Simboliski izsakoties - mums ir vajadzīgas ne tikai darba vietas kā tādas, bet labi atalgotas darba vietas.
Es jūs pārtraucu par sadarbības formām.
Cik esmu sapratusi, iepriekšējo ministru ieviestie neformālākie veidi, piemēram, regulāras t. s. darba brokastis, darbojas labāk par dažu labu oficiāli nostiprinātu formu. Cita lieta, ka formalizētas padomes ir nepieciešamas, ja runa ir, piemēram, par lieliem investīciju projektiem, jo te EM viena pati nepavilks, - piemēram, ir zemes pieejamības jautājums, kas ir pašvaldību kompetencē.
Labi, labi, tikai «labākajās» tradīcijās arī te mums ir saskaldītība. Ir uz lieliem investīciju projektiem fokusēta struktūra premjera paspārnē, un tāda ir arī Valsts prezidenta paspārnē...
Tas tiesa. Mani arī vienmēr mulsinājis, ka Latvijā dažkārt labā roka nezina, ko kreisā dara. Ir saskaldītība, un man nav gatavas receptes, kā to mazināt. Šādai situācijai gan ir objektīvs iemesls - līdz Andrim Bērziņam neviens no valsts prezidentiem jau nenāca ar uzstādījumu, ka viņš kā prezidents tik daudz uzmanības pievērsīs tieši saimnieciskiem jautājumiem. Tas ir tāds Bērziņa jaunievedums, un viņš ir arī daudz darījis šajā virzienā.
Enerģētika. Vai mēs kādreiz tiksim skaidrībā, ko valsts īsti grib no Latvenergo...
Vai tas ir bizness vai sociālās funkcijas?
Precīzi. Jo, no vienas puses, valsts vēlas, lai uzņēmums pelna un attiecīgi var maksāt budžetā dividendes, bet, no otras puses, pilda sociālā bufera lomu.
Domāju, ka Latvenergo no šīs situācijas izvairīties nevarēs - tā ir valsts akciju sabiedrība, attiecīgi tai piekrīt arī zināmas sociālās funkcijas. Var izjust pret Latvenergo šādā kontekstā zināmu līdzjūtību, bet tā nu ir.
Vienīgi tad nevajag bļaut par elektrības pārrāvumiem, ja uzņēmumam nepietiek naudas investīcijām apgādes drošībā.
Ziniet, man tad jāatzīstas, ka es neesmu Miltona Frīdmana piekritēja. Un jau kā Saeimas deputāte es stingri iestājos par atbalstu trūcīgajām mājsaimniecībām elektrības cenu kāpuma efekta mazināšanai.
Ja nu pati ierunājāties par elektrības tirgus «brīvlaišanu»... Prognozes par cenu kāpumu vienprātīgi neiepriecinošas, jautājums ir - vai jaunā valdība tur vēl var ko darīt?
Manevra iespējas šobrīd ir tuvu nullei. Vienīgā iespēja ir obligātā iepirkuma komponente, un es arī skatīšos šajā virzienā. Bet nevar solīt neiespējamo - elektroenerģijas tirgus «atvēršana» nenozīmēs cenu kritumu, kāds piedzīvots, piemēram, telekomunikāciju sektorā.
Viens no jūsu priekšgājējiem - Pavļuts - palicis atmiņā ar pievēršanos t. s. ātro kredītu segmenta regulējuma pastiprināšanai. Nediskutēsim tagad, cik tas bija pamatoti, bet interesanti bija tieši patērētāju tiesību kā instrumenta izmantošana no EM puses politikas veidošanā. Turpināsiet?
Atklāti sakot, es nebiju domājusi par šādu dimensiju... Jautājums ir, vai mēs redzam līdzīgas problēmas kā ātro kredītu gadījumā. Pirmajā pietuvinājumā šķiet, ka ne.
Savulaik bija stīvēšanās starp FM un EM jautājumā par attīstības finanšu institūciju. EM to redzēja kā banku, FM - kā aģentūru. Uzvarēja FM. Jūsu viedoklis?
AFI kā instruments kopumā ir vajadzīgs. Cita lieta, ka, manuprāt, tikai ar šādu aizdoto naudu nepietiks, lai mēs audzētu uzņēmēju konkurētspēju. Tātad mums arī nākamajā Eiropas Savienības (ES) plānošanas periodā ir pieejami prāvi resursi, tomēr man neliekas pareizi, ka šie resursi tiek koncentrēti t. s. sintētiskās sadarbības formu - klasteri, kompetences centri utt. - veicināšanai, bet ne tiešiem grantiem uzņēmējiem. Piemēram, tam, ka nebūs, netiek plānota ražošanas tehnoloģiju attīstības programma, produkcijas ar augstu pievienoto vērtību programma utt. Manuprāt, tā ir liela kļūda. Tas, kas tiek piedāvāts Latvijai, der valstīm ar jau attīstītu rūpniecību, piemēram, Vācijai. Kur, ja tā var teikt, uzņēmējiem nauda tāpat ir pieejama, un tad, protams, ir izdevīgi, ja ir nauda dažādu sadarbības formu starp uzņēmumiem un pētniecības institūtiem, piemēram, veicināšanai. Tas viss ir vajadzīgs, bet ir jāapzinās mūsu pašreizējā situācija. ES, protams, ir izdevīgi, ka mēs naudu virzām atbilstoši Eiropas 2020 uzstādījumiem, inovācijām un pētniecībai, jo tad arī ES kopējie rādītāji izskatās labāk, bet...
Pagaidiet, te var ko mainīt? Vai arī Brisele tā ir pateikusi, jo galu galā tā ir ES nauda?
Nevis Brisele tā ir pateikusi, bet tas ir Briseles un Latvijas kā dalībvalsts sarunu rezultāts. Savulaik es koalīcijas padomē premjerei norādīju uz iepriekš aprakstītajiem riskiem. Saņēmu solījumu pie šīs tēmas atgriezties. Saprotu, ka es nostādu neērtā situācijā FM ierēdņus, jo pieļauju, ka neviens šo solījumu pildīt nevēlas, tomēr es uz to uzstāšu un ceru, ka kādu rezultātu arī panākšu.
Jebkurā gadījumā viena no manām pirmajām prioritātēm ministres postenī būs steidzīgi izstrādāt nepieciešamo normatīvo regulējumu, lai ES finansējuma saņemšanā nākamgad uzņēmējiem neparādītos bīstams pārrāvums. Jo, atklāti sakot, izskatās, ka mēs nemācāmies no savām kļūdām, un jaunais plānošanas periods atkal sākas ar neizdarītiem darbiem no Latvijas valdības puses.
Vai kopumā šie atbalsta instrumenti nav pārāk saskaldīti?
Katram no tiem ir sava jēga. Tikai es atkārtošu - mēs vēl neesam valsts ar augsti attīstītu rūpniecību, kas objektīvi var koncentrēt atbalsta resursus, piemēram, uz riskantiem projektiem rūpniecības un zinātnes saskares punktos. Mums mazliet ir vistas - olas situācija. Vai vispirms jāattīsta spēcīga rūpniecība, kas tad stimulēs zinātni? Bet varbūt otrādi? Mūsu problēma ir tā, ka abas puses pagaidām ir diezgan vājas. Mēs varam ar atbalsta instrumentiem mudināt abas puses sadarboties, bet tas, manuprāt, ir tāds plāksteris.
Cik vispār valstij ir jāiejaucas ekonomikā? Piemēram, nosakot t. s. prioritārās nozares? Kāda no tā jēga?
Ja ir projektu konkurss, tad šim ranžējumam ir jēga... Protams, var būt diskusija par šo tēmu, tomēr man svarīgāk šķistu, lai neatšķiras prioritārās nozares, ko definē EM un, teiksim, Izglītības un zinātnes ministrija. Ja mēs definējam dažas prioritārās nozares, tad tajās jākoncentrē līdzekļi vispār - tai skaitā caur izglītību un zinātni.
Bet kāpēc valstij liekas, ka tā var prognozēt labāk nekā paši uzņēmēji?
Ā, šādā griezumā es jums piekrītu. Ir jāskatās, kur mēs varam nopelnīt, un tad, piedošanu, ja tas skanēs mazliet ciniski, ir jāizmanto Eiropas nodokļu maksātāju nauda, lai veiktu piešprices rūpniecības bāzes kā tādas izveidei.
Atceraties, Latvijas Bankas prezidents teica, ka nevajag mums pirtsslotu ražotnes? Lai gan tikpat labi var teikt, ka tas cilvēks sapelnīs kādu naudu ar pirtsslotām un tad pievērsīsies kaut kam «advancētākam».
Nuja. Līdz ar to - vajag gan. Cita lieta, ka pareizāk būtu, ja valsts uzņēmējus atbalsta ne tik daudz ar naudu, cik ar jēdzīgu nodokļu politiku.
Savukārt to arī nosaka FM, kas objektīvi vispirms interesējas par valsts budžeta pildīšanu, no FM nevar prasīt dziļas rūpes par uzņēmējdarbības vides interesēm. Tā būtu jūsu - EM - joma, tomēr, kā jau runājām intervijas sākumā, spēciņa jums par maz.
Manuprāt, ir pienācis laiks visaptverošajam nodokļu auditam, jo citādi ir tā, ka... ja redz, ka sunītim purniņš zem ūdens, ceļam to augšā. Bet tad astīte zem ūdens. Ceļam astīti - purniņš zem ūdens. Ko te teikt... Strādāsim.
EM pārziņā ir būvniecība. Būvniecības likums tapa ilgi, mokoši. Panāktais ir gana jēdzīgs rezultāts vai tomēr ne?
Skaidrs ir viens, ka nupat aizvērtu grāmatu uzreiz vērt vaļā nevajadzētu. Jo vairāk tāpēc, ka vēl jau nav pieņemta virkne ar šo likumu saistītu normatīvo aktu, līdz ar to vēl nav bijis iespējams paskatīties, kā šis likums reāli darbojas.
Sadarbība starp ministrijām. EM apgādā Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) ar prognozēm par darba tirgus tendencēm...
Cik saprotu no IZM, pēdējo gadu laikā šīs prognozes tiešām kļuvušas kvalitatīvākas.
Burvīgi. Un kā šīs prognozes reāli tiek izmantotas, lai uzņēmējiem nevajadzētu vaimanāt par kvalificētu kadru trūkumu?
Taisnība, ka ar prognozēm vien nepietiek, jo jaunajam cilvēkam, kurš, pieņemsim, paļaujas uz šīm prognozēm un izvēlas attiecīgu virzienu izglītībā, jābūt zināmai pārliecībai, ka viņam būs adekvāts darbs. Un te, protams, risināms jautājums ir par to, kā valsts var atbalstīt izglītības sazobi ar prakses vietām. Bija ES finansējums stipendijām (jo galu galā uzņēmējam jaunā cilvēka apmācība kaut ko izmaksā). Vēl iepriekšējās valdības pēdējās sēdēs redzējām, ka te ir zināmi strīdi starp EM un FM - FM baidās, ka uzņēmēji izmantos stipendiju formu nodokļu minimizācijai, savukārt EM uzskata, ka kaut kādam atbalstam jāsaglabājas. Ja tās vairs nebūs ES atbalstītas stipendijas, varbūt tās varētu būt kādas nodokļu atlaides, kas ir mūsu pašu kompetencē. Īsi sakot, reālās ekonomikas un izglītības sistēmas sazobē ir uzlabojumi, tomēr darāmā vēl daudz.