Pēc tam kad trešdien Valsts prezidents Raimonds Vējonis (ZZS) premjera amatam nominēja Māri Kučinski (ZZS), pieliekot punktu ieilgušajai intrigai par to, kurš gan veidos jauno valdību, sācies nākamais procesa posms - ministru krēslu dalīšana. Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) jau paziņojusi, ka M. Kučinskis piedāvājis viņai kļūt par finanšu ministri un viņa šim amata piedāvājumam piekritusi. Pieļaujot, ka M. Kučinska valdība tiks apstiprināta, finanšu ministra portfeli zaudēs līdzšinējais ministrs Jānis Reirs. To, ka valdības veidošanas līkloči mēdz būt neprognozējami, spilgti pierāda tas, ka tieši J. Reiram Valsts prezidents piedāvāja vadīt nākamo valdību, J. Reirs atteicās, kā argumentu minot to, ka vēlas strādāt finanšu ministra amatā arī jaunajā valdībā, bet patlaban izskatās - J. Reiram no ierastā amata nāksies šķirties. Domājams, šis gadījums paliks politikas vērotāju atmiņā kā piemērs tam, ka, atsakoties no premjera goda, var pazaudēt savu ierasto ministra krēslu.
D. Reizniecei-Ozolai darbs finanšu ministra amatā var izrādīties nopietns izaicinājums, un teorētiski iespējami divi scenāriji - vai nu Finanšu ministrijas popularitāte sabiedrībā pieaug, vai arī cieš pašas D. Reiznieces-Ozolas reitings. Par labu tam, ka līdzšinējā ekonomikas ministre var kļūt par iedzīvotāju un arī uzņēmēju vidū respektētu finanšu ministri, liecina vairākas situācijas. Piemēram, vadot Ekonomikas ministriju, D. Reizniece-Ozola apliecināja izpratni ne tikai par situāciju uzņēmējdarbībā, bet arī par biznesa vides pārstāvju domāšanas veidu, turklāt nenoliedzami centīgi veidoja dialogu ar uzņēmēju organizācijām un bija gatava cīnīties, piemēram, par mikrouzņēmumu nodokļu režīma saudzēšanu tikpat neatlaidīgi, kā par šo jautājumu cīnījās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Turklāt tieši ekonomikas ministre politiskajā vidē aktualizēja nepieciešamību risināt daudzu nozaru uzņēmējiem aktuālo speciālistu trūkuma problēmu, salāgojot izglītības saturu ar darba tirgus prasībām.
Ekonomikas ministres amatā gūtā izpratne par uzņēmējdarbības vidi varētu palīdzēt D. Rezniecei-Ozolai panākt reālu ēnu ekonomikas apkarošanu. Savukārt nopietns pārbaudījums politiķes popularitātei var būt nākamā gada valsts budžeta veidošana. Lai gan šogad tiek prognozēta Latvijas ekonomikas izaugsme, būtu naivi domāt, ka naudas netrūks un ka, veidojot 2017. gada budžetu, nenotiks jau ierastās cīņas par naudas dalīšanu, ka publiskais sektors ierasti nepretosies Finanšu ministrijas mudinājumiem dzīvot taupīgāk un ka neizskanēs runas par kāda nodokļa paaugstināšanu un pat par jaunu nodokļu ieviešanu. Turklāt, kā zināms, cilvēkam, kurš strādā finanšu ministra amatā, ir liels risks nokļūt interešu sadursmes krustugunīs pat tad, ja kāds nodoklis tiek pazemināts. Ir pieredzēts, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana iepriecina uzņēmējus, bet sarūgtina pašvaldības. Ja D. Rezniecei-Ozolai izdosies paaugstināt finanšu ministra amata prestižu iedzīvotāju, un it īpaši uzņēmēju, vidū, tas būs visai cienījams sasniegums.