Iespējams, Latvijā netrūkst cilvēku, kuri nesaprot, kāpēc mūsu valsts auklējas ar tādiem personāžiem kā Lindermans & Co. Tomēr demokrātiskā valstī jāievēro likums arī attiecībās ar sabiedrības vairākuma vērtībām un interesēm naidīgiem cilvēkiem, kamēr viņi nepārkāpj likumu. Latvijas situācija zināmā mērā atgādina Lielbritānijas varas iestāžu attiecības ar vairākiem radikālā islāma sludinātājiem, kuri, veikli izmantojot vārda brīvības tiesības, faktiski zākā savu mītnes zemi ik baltu dienu. Un tomēr Apvienotā Karaliste šos cilvēkus neizsūta, jo verbāli izteikts naids juridiski grūti kvalificējams kā iemesls izraidīšanai.
Tomēr iepriekš minētais nenozīmē, ka valstij ir jāsakož zobi un vienkārši jānoskatās. Valsts specdienestu rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai pārliecinātu radikāļus nepārkāpt smalko līniju starp lamām un kūdīšanu (vai rīcību). Piemēram, nepārtraukta novērošana kā preventīvs pasākums, lai personāžs trīsreiz pārdomātu, ko dara, vai vienkārši justos nekomfortabli. Šajā aspektā īpaša pieredze ir Francijas valstij - arī tur netrūkst naidīgi noskaņotu musulmaņu, kuri labprāt gribētu uzspiest savu vērtību sistēmu kaut sīkumos (piemēram, apgrūtināta gājēju kustība, jo musulmaņiem, lūk, jāveic lūgšanas rituāls tieši uz ielas...). Tomēr valsts pamanās neliegt ticības brīvību, bet vienlaikus gādā, lai radikāļi netraucē sabiedrību un neapdraud to. Neklaigāsim pēc Lindermana skalpa - dienesti, ja vien grib, spēj neitralizēt šādus cilvēkus likumīgi.