Latvijas specifika: kristīgās baznīcas reprezentanti - mācītāji - visai nemākulīgi mēģināja pārvarēt priekškristīgās kultūras tradīciju. Tāpēc jau mums seno tradīciju apzināšanās ir liela, varbūt lielāka nekā tajās zemēs, kur kristīgā baznīca runāja vietējā valodā jau no pirmajām dienām. Mēs esam pašvērtība ar savu tradicionālo kultūru ne tikai sev, bet arī pārējai Eiropai.
Arī latviešu tradicionālā kultūra ir fenomens senā ataviskuma nozīmē, kas ir saglabājies un ko cilvēki praktizē. «Tai brīdī, kad cilvēks ar savu darbību veido attiecības ar numinozo, pārdabisko, dievišķo, aiz visiem šiem rituāliem vienmēr ir garīga aktivitāte, ar kuru cilvēks veido attiecības ar dievišķo. (..) Reliģiju nevar atdalīt no maģijas, jo tās ir līdzvērtīgas pēc savas būtības.» (Ļoti brīvs Haralda Biezā citējums, Uber die Wesens Identitat der Religion und Magie, Abo Akademie, 1978.)
Kaut vai viena no senākajām dievībām baltu reliģiskajā panteonā, latviešu kultūras tradīcijā - Laima - bērna likteņa teicēja, licēja, kura pati nereti raud par savu paredzējumu.
Etimoloģiski likteņa pareģone ir dziļi saistīta ar vārdu «ragana».
Kā norāda Haralds Biezais, visās valodās raganas vārds ir saistīts ar gaišredzību, paredzēšanu.
Cilvēces attīstība spēra nākamo soli - lielajās atklāsmes reliģijās nākotnes pareģošana tika nosodīta. Vecā Derība stāsta par uzvaru pār sibillām, kurām arī bija spēja redzēt nākotni. Kāpēc tāds pavērsiens? Kāpēc aicinājums nepakļauties pareģojumiem, bet gan paļauties uz Dieva gribu? Vai varbūt tomēr tur slēpta ideja par cilvēka brīvo gribu? Iespējams, pārāka paļaušanās uz pareģojumu vājināja cilvēka paša atbildību un aktīvu dalību savā dzīvē.
Pirmatnējā spēka zināšanas vēl šodien ir arī Ziemeļvalstīs, esmu pati piedalījusies spēka dejās un šamaniskajos lidojumos un labi zinu, ko tas nozīmē.
Šo tradīciju ilgāk uztur Ziemeļeiropas tautas, jo te ir tuvu tam, ko sauc par polāro nakti, diena īsa, un ķermenim un garam ir grūti.