No vienas puses, to var traktēt kā ieguvumu, jo acīmredzot vismaz Dievs ar mums ir vairāk nekā ar konkurējošajiem kaimiņiem, lai gan, no otras puses, šāds ieguvums vairs nešķiet tik pārliecinošs, ja nopietnāk padomājam, kas šādā iespējamā nostājā ir Dievs, kas - mēs un kādas ir sakarības.
Pēc Gallup un citu domām, galvenā sakarība ir tāda, ka sabiedrībās ar augstāku labklājību reliģijai ikdienā ir mazāka loma - tā vienkāršā iemesla pēc, ka cilvēkiem eksistenciālās situācijās, cik nu labklājības valstīs tādas vispār rodas, ir pulka citu mierinātāju, lai nevajadzētu celt acis un rokas uz debesīm. Radikāli izņēmumi ir divi. Pirmais ir pārtikusī Amerika, kas ar saviem 65% ikdienišķi reliģiozo ļaužu pārsit izteikti konservatīvas katoļu valstis, dažu islāma zemi un arī Izraēlu. Otrs izņēmums ir visnereliģiozākā valsts pasaulē Igaunija, kuru, visu cieņu, tomēr par vispārtikušāko uzskatīt nevar. Kā vienā, tā otrā ekstrēmajā gadījumā sava daļa skaidrojuma rodama šo tautu un valstu vēsturē, bet tā izvērsums prasītu pārāk daudz vietas, tāpēc šeit - tikai par diviem reliģiozitātes un attieksmju vispār aspektiem: individuālo un sabiedrisko.
Banalitāte par cilvēku kā pamatvērtību ir tikpat neapstrīdama kā skaists saulriets, tomēr tā paliek tikai banalitāte un tukšvārdība, ja netiek pateikts, kas tad tas cilvēks ir. Visu lietu mērs? Vai tomēr Dieva ģīmis un līdzība, kas, nesalīdzinoties ar oriģinālu, savu seju un cilvēcību zaudē? Lai kāds būtu konkrētā cilvēka uzskats par šo savas personības sākumpunktu, tas pēc būtības ir ļoti individuāls, un, jo individuālāku pieeju audzinātāji ģimenē un skolā bērna un jaunieša sevis apzināšanās ceļā pratīs atrast, jo stabilāka būs viņa pārliecība vai ticība par to. Un neatkarīgi no tā, ko šis cilvēks sauks vai nesauks par Dievu, stabilāka un prognozējamāka būs arī viņa šādi vai tādi ētiskā rīcība. Un jo labāk mums visiem.
Lai gan «mēs» kā sabiedrība tikai nosacīti veidojamies no šiem dažādajiem ētiskajiem «es». Sabiedrības vērtības vienmēr būs sabiedriskas - tās ir un būs spiestā kārtā, un nekāds pārākais plurālisms te pēc definīcijas nav paredzams. Tāpēc likt milzu uzsvaru uz vairāk vai mazāk reliģiozi ētisku personību audzināšanu cerībā, ka tāpēc mums būs labāka sabiedrība, ir pārpratums. Šā pārpratuma novēršanā slēpjas arī atbilde uz misteriozo mīklu: kā gan atsevišķi labi cilvēki, sanākot kopā, izdara tādas nejēdzības? Piemēram, iekuļas situācijā, ka igauņu bezdievjiem jāapsver 100 miljonu eiro aizdevums ticīgajiem latviešiem. To nenovērsīs ne Bībele, ne dainas, ne Korāns, bet tikai valstiska domāšana. Pārējam tikpat labi var atmest ar roku: Dievs ar jums.