Zīgfrīds kā Lāčplēsis
Uz šo jautājumu atbildi zina tie, kuri šeit Rīgā vai citur pasaulē noskatījušies kaut vienu no Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens operām - sākot ar operu Reinas zelts, kurā komponists simboliski runā par mūsu civilizācijas beigu sākumu, un nākamās trīs operas (Valkīra, Zīgfrīds, Dievu mijkrēslis), kurās kaislīgi risināta un attīstīta mīlestības un varaskāres dilemma, kas visbeidzot noved šī operseriāla varoņus un visu pasauli pie fatālām beigām.
Viesturs Kairišs, kurš pieslēdzās šim Vāgnera operciklam LNO, sākot ar otro daļu Valkīra, dažādu kultūru mītos smelto Vāgnera stāstu nepārprotami interpretē kā aktuālu un vienlaikus pārlaicīgu stāstu par mums visiem. Pārstāstīt šo vēstījumu un pat viena Dievu mijkrēšļa sazaroto sižetu še nepietiktu vietas, tāpēc minēšu tikai mūsu kultūrai būtisku paralēli: drosmīgajam varonim Zīgfrīdam piemīt neparasts spēks (to, starp citu, viņš Zīgfrīdā arī pierāda, uzvarot lāci!), taču viņš ir naivs un lētticīgs kā mūsu varonis Lāčplēsis.
Gadsimta projekts
«Pārsteidzoši, ka tagad, pusotru gadsimtu pēc Vāgnera cikla tapšanas, cilvēce nemaz nav mācījusies labāk saprast pati sevi, - 2006. gadā Rīgā sacīja Vācijā dzīvojošais norvēģu režisors Stēfans Herheims, kurš veidojis Nībelunga gredzena pirmās operas Reinas zelts iestudējumu kopā ar toreizējo LNO galveno diriģentu, šodien jau klasiskās mūzikas pasaules zvaigzni Andri Nelsonu. Toreiz LNO sāka šo ambiciozo visa Vāgnera opercikla iestudēšanu sadarbībā ar starptautisko Bergenas festivālu. Iecere bija katru gadu iestudēt vienu no četrām cikla operām - Valkīru, Zīgfrīdu un Dievu mijkrēsli -, lai noslēgumā parādītu visu ciklu kopā. Tomēr Bergenas festivāls drīz vien no spēles izstājās. Tad LNO pieņēma lēmumu turpināt viena. Divus pirmos gadus darbs (līdz krīzei) ritēja pēc plānotā grafika: 2007. gadā tapa Valkīras iestudējums diriģenta Andra Nelsona, režisora Viestura Kairiša un mākslinieka Ilmāra Blumberga redzējumā, kas saviļņoja un pārsteidza pat pieredzējušākos Vāgnera ekspertus no Vācijas. 2008. gadā tika iestudēts Zīgfrīds, bet jau ar vācu mūziķi Kornēliusu Meisteru pie diriģenta pults, jo A. Nelsons jau bija no Latvijas prom. Šī iestudējuma scenogrāfe bija Ieva Jurjāne. Iestudējumu, kas Latvijā novērtēts ar Teātra gada balvu, Opernwelt gada apskatā vairāki kritiķi atzina par labāko šīs operas iestudējumu 2008. gadā pasaulē. V. Kairišam, K. Meisteram un I. Jurjānei uzticēta arī Vāgnera Nībelunga gredzena noslēdzošā daļa, kurā varoņi iznīcina cits citu un pat svēto dievu mitekli Valhallu. Dievi un valkīras ir tikai virspuse, fasāde. Vāgnera operas patiesībā ir par cilvēkiem, kuri mīl, ienīst, tiecas pēc varas, zaudē to, piedzīvo nodevību un zaudē savus vistuvākos. Viss noved līdz milzīgai katastrofai, kas simbolizē vecās kārtības bojāeju. Režisoram Viesturam Kairišam tas viss asociējies ar sabiedrību un aktuālajiem procesiem Latvijā un visā globālajā pasaulē.
Pats Vāgners pēc revolūcijas vēlējies tiešā veidā parādīt civilizācijas bojāeju: viņš gribējis speciāli Nībelunga gredzena izrādīšanai uzcelt teātri un pēc tam to nojaukt - arī lai parādītu, ka māksla nav mūžīga. 1872. gadā radās ideja par Baireitas teātri, kurā tagad ik vasaru notiek slavenais operfestivāls. Kaut arī doma komponēt operu pēc vācu nacionālā eposa motīviem Vāgneram radās jau 1848. gadā, Nībelunga gredzenu viņš pabeidza tikai 1874. gadā. Tetraloģijas pirmizrāde notika speciāli celtajā Vāgnera teātrī Baireitā 1876. gada augustā, bet Rīgā, kur R. Vāgners no 1837. līdz 1839. gadam bija Pilsētas teātra pirmais kapelmeistars, cikls pilnībā līdz šim iestudēts un parādīts tikai vienu reizi - 1902. gadā. Īpašs gadsimta projekts ir LNO iecere atjaunot un parādīt vienkopus visas četras Nībelunga gredzena operas 2013. gadā, kad pasaule svinēs Riharda Vāgnera 200 gadu jubileju.
Tad Rīgā četros vakaros kopā gaidāmas ap 16 stundu ilgas skatuves dzīres - vienlaikus pārbaude gan mūziķu, gan skatītāju izturībai. Arī Dievu mijkrēšļa pirmizrādē jāgatavojas pavadīt visu dienu. Izrāde sāksies plkst. 15 un risinās episko, vērienīgo drāmu trijos cēlienos, kas katrs ilgs teju divas stundas. Starpbrīži plānoti aptuveni stundu gari. Saskaņā ar Vāgnera operu skatīšanās tradīcijām - savs laiks mūzikai, savs - ēšanas un sarunu baudām. Jaunajā zālē un Beletāžas zālē rādīs arī vāgneriskus video.