Protams, konflikts ir turpinājis gruzdēt un nu uzliesmojis ar jaunu spēku. Principā šobrīd jautājums ir, vai KNAB līdzšinējā veidolā vispār vairs pastāvēs.
Jau tolaik, kad Vilnītis tikko tika apstiprināts KNAB priekšnieka amatā, par viņa spēju godam vadīt KNAB bija šaubas. Diemžēl Vilnītis nav darījis neko, lai šīs šaubas kliedētu. Gluži pretēji - viņam nav izdevies iemantot autoritāti nedz KNAB darbinieku, nedz pretkorupcijas ekspertu, nedz sabiedrības acīs.
Vilnīša vietniece korupcijas apkarošanas jautājumos Juta Strīķe un vietnieks korupcijas novēršanas jautājumos Alvis Vilks tiek uzskatīti par krietni augstākas klases profesionāļiem nekā viņu priekšnieks. Tīri cilvēciski var saprast, ka Saeimā apstiprinātajam KNAB priekšniekam Vilnītim kremt nespēja iemantot padoto darbinieku cieņu. Taču ar dīvaini motivētu disciplinārlietu ierosināšanu un tamlīdzīgām darbībām to iemantot nevar...
Vilnītis nav spējis pārliecināt nedz savus padotos, nedz sabiedrību, ka viņa lolotie KNAB reorganizācijas plāni, kas paredz reģionālo nodaļu izveidi un arīdzan paša Vilnīša varas nostiprināšanu, biroja darbu padarīs efektīvāku.
Tas, ka, īstenojot reorganizācijas plānu, KNAB spēs efektīvāk apkarot korupciju, neizriet arī no informatīvā ziņojuma, kura noslēgumā plāna vērtēšanai izveidotā komisija paudusi «konceptuālu atbalstu» KNAB struktūras izmaiņām.
Tā vietā, lai vērtētu iespējamos ieguvumus un zaudējumus no KNAB reorganizācijas plāna īstenošanas, ziņojumā detalizēti izklāstīts, kurš un kāpēc nav izpildījis kādu rīkojumu, un secināts, ka «saskatāmas savstarpējās sadarbības un komunikācijas problēmas starp biroja amatpersonām».
Tas gan nenozīmē, ka ideja par reģionālo nodaļu izveidi būtu peļama, taču jautājums ir, vai tai ir jābūt KNAB prioritātei. Tādi notikumi kā divu KNAB darbinieku tiesāšana par krimināllietās izņemtās naudas piesavināšanos, pēdējā gada laikā vērojamā KNAB pasivitāte likumdošanas izmaiņu virzīšanā un konfrontācija starp Vilnīti un citiem KNAB darbiniekiem diemžēl atstāj diskreditējošu iespaidu.
Lai iedzīvotājos nostiprinātu pārliecību, ka KNAB ir institūcija, kas cīnās pret jau kopš Mērnieku laikiem pazīstamo tendenci, ka mazos blēžus kar, bet lielos ceļ amatos, birojam būtu jākoncentrējas uz tā dēvēto skaļo korupcijas lietu atklāšanu.
Par to runā Strīķe un Vilks, turpretī Vilnīša lolotā reorganizācija, tāpat kā viņa publiskie pieļāvumi, ka KNAB varētu atteikties no politisko partiju finanšu kontroles, diemžēl rada iespaidu par došanos pilnīgi pretējā virzienā.