Uzņēmuma _Lattelecom_ akcijā _1+1=90_ iegūtais portatīvais dators Lilijai kļuvis par vērtīgu darbarīku, lai īstenotu kārtējās aktivitātes. «Man ar to dota iespēja biedrībā darboties racionālāk. Šāda akcija arī veicina progresu,» Lilija ir pārliecināta.
Projekta Pieslēdzies, Latvija! akcijai Liliju pieteica Lauberes bibliotēkas un biedrības Lauberiete vadītāja, ar kuru Lilija savulaik iepazinusies kādā seminārā. Tagad viņas viena otrai kļuvušas par labām padomdevējām projektu rakstīšanā un arī cilvēciski atrodas uz viena viļņa. «Maiga ir pilsoniskās aktivitātes paraugs, ļoti inteliģents cilvēks, kas labi izprot sociālā riska grupā esošos,» Lilija neskopojas ar labiem vārdiem savai atbalstītājai. Lattelecom akcijai Lilija pati bija pieteikusi piecus savas biedrības biedrus, no kuriem datoru saņēmis viens puisis invalīds, tomēr arī par pašai pasniegto negaidīto dāvanu bijis milzīgs prieks. Jaunā laptopa atmiņa ir ļoti ietilpīga, ar to var strādāt mājās un, dodoties ciemos, parādīt, ar ko nodarbojas biedrība. Lilija stāsta, ka piedzīvoti arī pirmie kreņķi, jo vienubrīd jaunais dators saniķojies. Lattelecom atsūtītais meistars gan ātri visu savedis kārtībā, turklāt papildus arī pamācījis šo to no datorlietām un apsolījis iemācīt, kā darboties ar Skype. Lilija datorprasmju jomā gan nav nekāda analfabēte, savulaik gājusi pat datorgrafikas kursos. Līdz šim projektus rakstījusi, izmantojot datortehniku bibliotēkā un dažus iestāžu norakstītos datorus biedrības Otrās mājas datorklasē.
Lilija mācījusies dažādos kursos un semināros un savas zināšanas un prasmes gatava likt lietā biedrības labā. Maiga savā stāstā akcijai 1+1=90 raksta, ka nereti Lilija biedrības aktivitātēs ieguldot arī daļu no savas invalīda pensijas un epizodiskās projektu vadītājas algas. Lilija atzīst, ka līdz rosīgumam izaugusi pakāpeniski. «Sākumā biju ļoti nedroša, bailīga, bet tagad esmu gandrīz vai pārāk droša. Visi grūtumi, kam iziets cauri, tā norūda!»
Lilija ir dzimusi madlieniete, taču ilgus gadus te nedzīvoja. Strādājusi par bērnudārza audzinātāju, grāmatvedi, skolas saimniecības pārzini, bet mocījusies arī ar veselības problēmām, dzīvojusi pa slimnīcām un operāciju zālēm. «Jutos nederīga un lieka, pat bērniem par nastu.» Vēl vairāk nomāca nabadzība, kādā ģimene nonāca 90.gadu sākumā, pārceļoties no Dobeles uz laukiem. «Bet tad pār mums šefību uzņēmās kāda zviedru ģimene. Nevienam nebiju žēlojusies, bet viņi par mums bija uzzinājuši no baznīcas draudzes,» Lilija stāsta. Zviedru sūtītās paciņas palīdzējušas izdzīvot, tomēr dzimtajā Madlienā Lilija pēc kāda laika atgriezās ar nevarības apziņu un domu - dzīve beigusies. Taču, kad kāda organizācija uzaicinājusi braucienā uz Zviedriju kopā ar citiem pensionāriem, notika lūzums un Lilija saprata, ka nekas nav beidzies. Viņa iepazinās ar Ogres invalīdu biedrības vadītāju, kas piedāvāja kļūt par Madlienas invalīdu koordinatori. Ar laiku un Lilijas gādību Madliena tika pati pie savas invalīdu biedrības Otrās mājas.
Šajā nedēļas nogalē biedrība svin piekto gadadienu, un Lilija ar gandarījumu stāsta par paveikto: rakstot projektus, izdevies izremontēt necilo biedrības ēku, izveidot tajā dienas centru ar dušu un veļas mazgātavu invalīdiem, regulāri organizēt dažādus pasākumus - lekcijas, seminārus, koncertus, izstādes, radošās darbnīcas, ekskursijas utt.
Lilija uzskata, ka invalīdi jāvelk sabiedrībā, jāsniedz garīgā aprūpe, jo tad viņos atgriežas dzīvotgriba. Daudzos gadījumos to arī izdevies izdarīt. Biedrībā ir 64 dalībnieki - gan invalīdi un pensionāri, gan arī aktīvi jaunieši un pagasta iedzīvotāji, kuri vienkārši grib palīdzēt. Kopīgiem spēkiem šovasar iecerēts sakopt biedrības nama pagalmu.
«Visu var īstenot, vajag tikai izvēlēties mērķi! Domai ir milzīgs spēks. Neviens jau nesaka, ka tāpēc ies viegli, bet var visu,» Lilija apliecina, ka optimisms viņā atgriezies uz palikšanu.