Sešas reizes gadā Polijā iznāk visnotaļ kvalitatīvs (jo balstās uz vietējo, nevis Rietumu ekspertu darbiem) izdevums New Eastern Europe. Ik numurā ir «lielā tēma» - piemēram, iepriekšējā tāda bija t. s. jaunie mediji Austrumeiropā. Savukārt jaunajā (šā gada februāris - marts) numurā centrālais temats ir Baltkrievija. Protams, ir vairāki materiāli par Ukrainā notiekošo. Tomēr redakcija ir uzskatījusi par nepieciešamu «neskriet līdzi» citu mediju dienas kārtībai un saglabāt Baltkrievijas tēmu. Manuprāt, pareiza attieksme.
Lai nebūtu pārpratumu: nav šaubu par Ukrainas un tur notiekošā nozīmīgumu Eiropai. Un ir pareizi, ka Latvija savu iespēju robežās atbalsta Rietumu izvēles nometni Ukrainā. Bet - vai jau pieminētajai Baltkrievijai veltām līdzvērtīgu uzmanību un pūles? Mūsu ārpolitikas veidotāji droši vien atbildēs apstiprinoši - laiku pa laikam taču tiek paustas «nopietnas bažas» un aicinājumi ievērot cilvēktiesības. Tomēr pašiem baltkrieviem, šķiet, gan tā neliekas. Politiskās izglītības centra Minskā eksperti savā publikācijā norāda, ka Eiropas Savienībai (ES) nav skaidri definētas politikas attiecībās ar Baltkrieviju un ES patiesībā apmierina status quo. Nepārstāstīšu šo ekspertu argumentus (līdzīgi kā faktoloģiju par Baltkrievijā notiekošo - New Eastern Europe ir nopērkams Rīgā), diemžēl liekas, ka viņiem taisnība.
Var saprast, ka Baltkrievija nav interesanta Spānijai vai Itālijai, bet Latvijai taču tā ir robežvalsts, mums ir senas vēsturiskas saiknes, Latvijā dzīvo gandrīz 75 000 baltkrievu. Savukārt iespējamais arguments, ka mēs neko ietekmēt nevaram, jo režīms kaimiņvalstī ir tāds, kāds nu tas ir, ir dīvains. Pirmkārt, tāpēc, ka paši baltkrievi tik zemu nemaz Rietumu ietekmes iespēju nevērtē un, otrkārt, režīma specifika nez kādēļ netraucē mums ar to tirgoties.
Un te nonākam līdz nepatīkamajam secinājumam, ka Latvijas ārpolitikā plaukst un zeļ dubultie standarti. Kamēr starptautiski nav izveidojusies kritiskā masa, respektīvi, kamēr «lielie» nav pamodušies un sākuši tricināt gaisu, mūsu amatpersonas vāvuļo par «konstruktīvu dialogu» un «savstarpējo attiecību potenciālu», pasniedz ordeņus, malko šampanieti ar nepārprotami demokrātiskās vērtības neatzīstošiem politiķiem Azerbaidžānā, Kazahstānā, Vidusāzijā utt. Vai varat iedomāties mūsu deputātus draudzīgi uzspēlējam hokeju ar, piemēram, Ukrainas prezidenta administrācijas komandu? Pasarg, dievs! Savukārt ar Baltkrievijas «parlamentāriešiem» - nekādu problēmu (lai gan EDSO vēlēšanas atzinusi par nedemokrātiskām un «parlamentā» nav opozīcijas).
Ir dzelžains (?) pretarguments: Latvijas mērogs ir tāds, ka lielas jēgas no mūsu aktivitātēm tāpat nebūtu. Un vispār - mums netrūkst pašiem savu problēmu... Protams. Tikai - ja runājam par Baltkrieviju - nevajadzētu aizmirst dažus jautājumus, kas mūs skar ļoti tieši un nepatīkami. Piemēram, atomelektrostacijas projekts Baltkrievijā vai šiverēšanās Daugavas tuvumā kaimiņu teritorijā. Ir diezgan dīvaini žēloties par šādiem projektiem, oficiālās Minskas neieklausīšanos mūsu bažās - kādu gan citādu darbības stilu mēs gaidījām? Un ko esam darījuši, lai režīms kaimiņvalstī nejustos tik nesodīts un galu galā mūs apdraudošs.