Maza ir planēta
Ar Ābrama kungu tiekamies siltā oktobra dienā pirms jahtas izcelšanas no ūdens. Tieši šajās dienās aprit Caroll 60. dzimšanas diena. 1947. gadā Majoros to sācis būvēt viņa tēvocis. 1953. gada oktobrī laivu nolaiduši ūdenī izmēģināt. Pat kajīte vēl nebija izbūvēta, to pamazām pabeiguši vēlāk. Bet, kā šodien saka Caroll kapteinis, uz koka jahtas šis process nebeidzas: «Ja kādu koka detaļu nomaina laikus, tā kalpo mūžīgi. Nokavē... Ir tā, kā ar cilvēku - ja nepieciešama operācija, tā jāveic laikus vai arī nedrīkst pieļaut nepieciešamību pēc tās.» Bilstu, ka uz laivas 85 procenti ir darbs un tikai atlikušie 15 - atpūta. «Jā. Bet nesauciet to par darbu! Tā ir labsajūta. Taču tiesa - tam jāatrod laiks, līdzekļi un jāprot šo darbu darīt. Koks uz jahtas nepieļauj paviršu attieksmi.»
Ar ūdens izjūtu, kā pats atzīst, Ābrams ir dzimis. Viņš rāda melnbalto fotogrāfiju albumu - sākotnējie jahtas braucieni bijuši viņa pirmā pieredze burāšanā: «Gājām uz Pērnavu, Kihnu, Roņu salu. Uzaugu starp profesionāliem burātājiem, būdams cieši saistīts ar tradicionālo jūras kultūru.» Kapteinis šķir nākamās albuma lappuses - te fotogrāfijas no viņa lielākā dzīves izaicinājuma. Tas bijis 1989. gads, kad Leiboviča kungs piedalījies jahtu sacensībās apkārt pasaulei. «Jahtu speciāli sacensībām būvējām paši, tie bija Gorbačova laiki, kad parādījās brīvība. Neviena valsts organizācija šajās sacensībās nepiedalījās, pat ne Olimpiskā komiteja. Mums tas bija tīrs entuziasms, afēra labā nozīmē, un tā izdevās,» ar lepnumu atceras burātājs. Viņi bijuši pirmie Padomju Savienības burātāji, kas piedalījušies šajās sacīkstēs. «Visi bija pieraduši, ka krievi var atnākt ar tankiem, ar kara flotes kuģiem, bet te atnāca jahta un tā bija sensācija. Priecīgs notikums visiem. Padomju Savienība sabruka, kad bijām okeānā,» stāsta Leiboviča kungs. Šīs sacensības viņam pavērušas citu, plašāku redzesloku: «Sapratu, ka planēta ir ļoti maziņa, bet pasaule - liela.»
Uz ledus no baseina
Ābramu Leiboviču saistīja arī kalnu slēpošana. «Tās bija skolas pēdējās klases, kad aizgāju uz kalnu slēpošanas sekciju, gribēju iestāties, bet mani nepieņēma. Biju pārāk pieaudzis. Sāku mācīties pats un Siguldā pirmajā treniņā dabūju traumu, sezonu pavadīju ģipsī,» atceras Ābrams. Arī nākamajā sezonā viņu neviens nav gribējis redzēt uz kalna. Un viņš nolēmis braukt uz Kaukāzu, sākt mācīties tur, kur trenējas labākie kalnu slēpotāji. «Tur sāku strādāt kā trauku mazgātājs - tā bija iespēja izmantot pacēlāju un atrasties iespējami tuvāk kalnu slēpošanas sportam. Neviens, protams, neticēja, ka pārvaldīšu tehniku un varēšu piedalīties sacensībās. Bet ar laiku pāraugu pat savus skolotājus. No manis sanāca labs slēpotājs, par to pārliecinos arī tagad - pārvaldu gan veco, gan jauno kalnu slēpošanas tehniku,» lepns ir Leiboviča kungs.
Bet tagad viņam ir arī trešā sirdslieta. Daiļslidošana! Kapteinis tai pievērsies pirms gadiem pieciem sešiem: «Uz ledus nokļuvu no baseina.» Peldēt brasa stilā Ābrams pratis jau kopš bērnības, vēlāk dzīvē apguvis arī citus stilus, bet, kad ieraudzījis, kā draudzene peld taurenītī, iepaticies. Nolēmis doties uz baseinu to apgūt: «Reiz dzirdu, kāds saka - pēc baseina iešot uz slidotavu. Uz slidotavu? Nodomāju - ja reiz ledus pilsētā tuvāk nekā kalns, kāpēc arī man nepamēģināt?» Patiesībā Ābrams nekad nav mīlējis daiļslidošanu. «Padomju laikos bija divi sporta veidi - hokejs un daiļslidošana. Biju greizsirdīgs, ka televīzijā nerāda burāšanu un kalnu slēpošanu,» paskaidro Ābrams. Uz slidotavu aizgājis un visu sācis no nulles. Nokļuvis grupā, kur visiem bija jāizslido piruetes. «Domāju - kam man piruetes pēc 60 gadu vecuma?! Kāpēc jālec, es negribu lekt!» smej Ābrams, «bet pirmais, kas piesaistīja - slīdēšana ir līdzīga tai, kā slīd jahta. Kad tā virzās uz priekšu, jūtams, kā ūdens apskauj korpusu. Un ir tikai viens stāvoklis, kad jahta sasniedz maksimālo ātrumu. Tiklīdz mainās pozīcija, mainās kustība, pretestība. Šis punkts ir jāsajūt, uz jahtas tas ir pirmais uzdevums - tu tam koncentrējies, ar to dzīvo. Tāpat ir uz ledus.»
No vienkāršā pie sarežģītā
Drīz vien Leiboviča kungs sācis ne tikai slidināties pa ledu. «Reiz mana trenere Ļoļa - viņai pāri 70 gadiem - paziņo, ka pretenzijas nepieņemšot, esot jāveido daiļslidošanas programmas, jāpiedalās sacensībās. Nja. Bet ja vajag...» piekāpies rūdītais burātājs. Viņš atceras, kā slīpējis savu pirmo - minūti un 43 sekundes garo - uzstāšanos sacensībām, ar lēcieniem, piruetēm. «Aizbraucu uz Tartu, noslidoju un pie sevis nodomāju: njā, tas nav kā ar laiviņu apkārt pasaulei izbraukt. Tas ir mazliet grūtāk,» smej Leiboviča kungs. Tad nopietni turpina: «Viss ir grūts, ko dari pirmoreiz, sevi jāpārvar. It kā to visu taču daru sev. Tomēr, izejot publikas priekšā, jāspēj būt pašam un vienlaikus parādīt publikai, kāds es esmu. Šķiet jau, ka jūrā esmu vientuļš, mani neredz neviens. Tomēr tā nav - tur, jūrā, skatītājs ir manī pašā, bet uz ledus - skatītāji visapkārt. Viņi redz mani no visām pusēm, un man jābūt skaistam no visām pusēm.»
Kā saka kaptenis, viņam iemācīties vienu soli uz ledus esot tāpat kā iemācīties trīs soļus dzīvē: «Pēc daiļslidošanas principa - no vienkāršā pie sarežģītā. Vienkāršais ir tehniskie paņēmieni, sarežģītais - cilvēciskās attiecības. Tās eksistē zemapziņas līmenī un, ja tās nav sakārtotas vai sakārtotas nepareizi, tehniski neko nevar izdarīt. Es mācos visu dzīvi.»