izstādi. Sproģa kungs eļļas tehnikā glezno ainavas, klusās dabas, marīnas, arī portretus. Vasaras viņš pavada pie jūras, Dubultos, un šovasar vien tapuši 25 darbi! 2012. gadā Gunārs iesaistījies Rīgas Aktīvo senioru aliansē RASA, lai labāk iemācītos strādāt ar datoru, un biedrībai uzgleznojis īpašu darbu, uz kura parakstās augstie viesi, tajā skaitā Latvijas prezidenti un ministri. «Gunārs uz dzīvi skatās ar gaišu smaidu, priecājas par dabas krāšņumu, labu mūziku un teātri, velta mīļus vārdus satiktajiem cilvēkiem. Arī viņa gleznas izstaro prieku, Latvijas dabas ainavu daudzkrāsainību, ziedu krāšņumu, jūras un saules krāsu saspēli,» vēstulē Senioru Dienai apliecina Gunāra laba paziņa Dace.
Pirmais darbs mammai
Gunārs Dainis Sproģis ir rīdzinieks, atceras, kā bērnībā Mežaparkā gājis skatīties motociklu sacīkstes, bet kopā ar tēvu apmeklējis bērnu rītus operā un izstādes - tās viņam patikušas vislabāk. «Mamma gribēja, lai eju par ārstu mācīties, bet man nepatika līķu smaka, to dabūju sajust Meža kapos, kad glabāja kritušos vācu karavīrus. Šo smaku vairs negribēju ostīt, tāpēc iestājos Rīgas Industriālajā politehnikumā un paralēli apmeklēju arī sporta skolu,» atceras Gunārs. Viņš visu mūžu nostrādājis savā profesijā - bijis VEF konstruktors, bet vēlāk strādājis kā inženieris konstruktors Komutatora zinātniski pētnieciskajā institūtā Impulss.
Vēl 60. gadu beigās Gunārs pat iedomāties nevarēja, ka viņš kādreiz gleznos. Līdz 40 gadu vecumam viņš vispār neslimoja, tad saslima ar plaušu vīrusu. «Ārsti secināja, ka vienai plaušai nepieciešams nogriezt apakšējo daivu. Tas bija 1970. gadā, kad Ļeņinam bija lielā jubileja - man uztaisīja operāciju, bet pēc tās dabūju plaušu karsoni,» stāsta Gunārs un turpina: «Arī mana mamma tajā laikā saslima. Atceros, viņa gulēja savā gultiņā - kādu gabalu no sienas un loga. Mamma saka: «Vajadzētu nopirkt kādu gleznu, lai man nav jāskatās tajā tukšajā sienā.» Atbildēju: «Es tev uzgleznošu!» Sakaru rūpniecības ministrijā tolaik biju galveno konstruktoru biroja loceklis, man bieži sanāca pabūt Maskavā. Reiz Šeremetjeva muzejā man pastāstīja, ka vienā no galerijām gleznu autori ir Šeremetjeva dzimtļaužu bērni. Man pirmoreiz ienāca doma - dzimtļaužu bērni prata uzgleznot un kāpēc es nevarētu? Es taču rasēt protu, cilvēka anatomiju zinu. Tāpēc arī mammai apņēmos kaut ko uzgleznot.»
Darba kolēģi Gunāram bija uzdāvinājuši biezu Latvijas skatu grāmatu, viņš nopircis akvareļa papīru, krāsas, pindzeles, atšķīris albumā fotogrāfiju ar ezeru un mazu saliņu, un savu pirmo darbiņu mammai uzgleznojis. Draudzenes nākušas ciemos un jūsmojušas: «O, jums jauna glezna!»
Dārgs prieks
Kad 1973. gadā glezniecības studijā, ko vadīja gleznotājs Aleksandrs Zviedris, bija izsludināts konkurss jaunu dalībnieku uzņemšanai, Gunāram bijis kauns nest savus pirmos akvareļus, to viņa vietā izdarījusi dzīvesbiedre. Konkurss bijis liels, bet Gunāru uzņēma. Vēlāk ar Aleksandru Zviedri viņi esot sadraudzējušies. Gunārs gleznojis arī pie Andreja Ģērmaņa, tad pie Jura Ģērmaņa un Ausmas Danemanes. Izstādēs piedalījies no 1974. gadā, bet 1979. gadā Rīgā sarīkojis savu pirmo personālizstādi.
Kopš tā laika tapis vairāk nekā tūkstotis darbu, daudzi no tiem atrodas privātās kolekcijās ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Lielbritānijā, Dānijā, Izraēlā, Krievijā, Vācijā, Igaunijā, Zviedrijā. «Gadā vajadzētu uzgleznot 52 darbus - katru nedēļu vienu, citādi tas nav nopietni, bet man tas ir hobijs, dzīves nepieciešamība. Kā alkoholiķim dzert alkoholu,» smej Gunārs. Esot izrēķināts, ka viens kvadrātmetrs apgleznota audekla ar rāmi māksliniekam izmaksājot aptuveni 150 eiro. «Dārgs prieks. Bet man daudz draugu - es viņiem uzgleznoju, viņi man saved pilnu pieliekamo ar lauku labumiem. Kad izdodas kādu gleznu pārdot, tad prieks,» smaida seniors.
Ir jāprot dzīvot
Gunārs tiešām ir optimists, kaut atzīst - uz vecumu cilvēki mainās un ne visi uz labo pusi. «Agrāk daudziem esmu palīdzējis, un tas ar laiku nāk atpakaļ. Ir jāprot dzīvot. Dzīvē ir jāmeklē visādi momenti, lai tiktu uz priekšu, arī vecumdienās,» uzskata mākslinieks. Viņš ir pateicīgs saviem vecākiem, tēvam, kurš viņu bērnībā vedis labā sabiedrībā. «Vecie mākslinieki, pirms audeklu sagatavoja gruntei, pielūdza Dievu, lai darbiņš izdodas. Viss gāja caur garīgo. Kad es pabeidzu darbu, es pateicos Dievam un savas gleznas pārbaudu, cik liela tajās ir pozitīvā enerģija. To var izdarīt arī ar svārstiņu. Ja glezno sliktā garastāvoklī... Bet tad es vispār negleznoju, tad labāk palasu labu grāmatu,» atzīst Gunārs un novēl: «Mīliet sevi, cilvēkus blakus, savus tuvākos un pretējo dzimumu! Cilvēkam vienmēr ir jābūt iemīlējušamies, bez mīlestības dzīvot nedrīkst.»