Tēzi par uzņēmējdarbības veicināšanu, mazinot tai administratīvos šķēršļus, politiķi atskaņo regulāri un ar patiku. Turklāt kā pamatojumu tam, ka šajā virzienā darbi kusāt kūsā, viņi pamanās minēt tādus piemērus kā Latvijas būtiska pakāpšanās Pasaules Bankas Doing Business reitingā, tiek piesaukti arī citi reāli paveikti darbi. Tātad nebūtu korekti teikt, ka nekas netiek darīts. No otras puses, Finanšu ministrija, rau, konstatējusi, ka dažādu valsts nodevu skaits ir tikai palielinājies: no 47 2000. gadā līdz 107 šogad. Labā roka nezina, ko kreisā dara?
Šis dīvainais vingrinājums «solis uz priekšu, solis atpakaļ» ir jo pārsteidzošāks tāpēc, ka politiķiem nav noslēpums daudzu uzņēmēju viedoklis: mēs labi saprotam, ka ar zemākiem nodokļiem vai citiem instrumentiem jūs (valsts) vismaz šobrīd palīdzēt reāli nevarat, tad vismaz netraucējiet strādāt! Tad kāpēc situācija ar valsts regulējumiem ir gluži kā ar pasaku pūķi - vienu galvu nocērt, divas izaug vietā?
Vienkāršākais un negantākais skaidrojums ir: regulējumi ir veids, kā ierēdniecība attaisno savu pastāvēšanu un dažos gadījumos pamanās pat uzlabot savu materiālo stāvokli. Tomēr rodas sajūta, ka iemesli ir meklējami arī patiesā neizpratnē par uzņēmēja ikdienu. Proti, pārvalde deklarē, ka tai ir simts un viens svarīgāks uzdevums, ka jādzēš kārtējais ugunsgrēks, attiecīgi uzņēmēji tiek aicināti pieciest šos «sīkumus». Nu, jūs taču sadzīvojat ar paaugstinātu asinsspiedienu? Iedzerat kādas zālītes, un tā... Stāsts, kas ilga divu gadu garumā: kādēļ maksājumam, kas veikts elektroniski, nepieciešams vēl bankas zīmodziņš? Uzņēmēji, kuri cīnījās par šīs nejēdzības atcelšanu, stāsta, ka ierēdņi, politiķi, pie kuriem viņi vērsās, principā piekrita, ka tas ir nevajadzīgi, tomēr - jūs jau saprotat, mums vienkārši rokas par īsām, valsts jāstabilizē un vispār - vai nu tā ir jūsu lielākā problēma... Iestāde x kaut kā nesaprot, ka tās uzturētajam vienam «zīmodziņam», kas viens pats patiesi varētu būt pieciešams, pieplusojas vēl citu iestāžu «zīmodziņi». Vistrakāk esot, zina teikt uzņēmēji, ja pārvalde piekrītoši māj ar galvu un kā pretimnākšanu piesola izveidot darba grupu attiecīgā jautājuma «vispusīgai izvērtēšanai».
Ko te varētu līdzēt? Pārvaldei Latvijā patīk producēt dažādus kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus par savu darbu. Sākot ar slaveno un noslēpumaino «kapacitātes palielināšanu», beidzot ar jau saprotamākajiem «klienta apkalpošanas ātrums», «sūdzību skaits» utt. Priekšlikums: izvirzīt kā mērķi, darba uzdevumu - dažādām institūcijām, protams, atšķirīgā apjomā - gada laikā samazināt tās pārziņā esošo regulējumu skaitu par x. Un, dieva dēļ, nemudināt pārvaldi uz «likumdošanas iniciatīvām»...