Domā, ka ir cilvēks
Ja Velga toreiz voljērā nejauši nebūtu uzkāpusi virsū ļenganam jaundzimuša alnēna ķermenītim, viņa nekad mūžā nebūtu izbaudījusi, kā ir, kad alnis dzīvo istabā, kā ir cīnīties par dzīvību, kura tikpat kā izdzisusi, un kāda laime ir piedzīvot, ka alnēns savā piektajā zaļajā vasarā steidz pretī un ar mīkstām lūpām žļambā savas glābējas ausi. Glāstot aļņa kaklu, Velga smej: «Fredis jau nezina, ka ir alnis, viņš domā, ka ir cilvēks, un es vienmēr būšu viņa mamma.»
Mūsu pastaigas otrs pieturas punkts ir lācenes Ilzītes voljērs. Gan Ilzīte, gan savulaik Mežavairogos, jauno voljēru gaidot, nocietušies lāči Mikus un Puika tagad tikpat kā brīvībā dzīvo. Kad Mikus ar Puiku atgriezās Līgatnē, viņi vēl veselu gadu mitinājās lāču mājā, tomēr tas vairs nebija Mežvairogu šaurais dzelzsbetona sprosts, kur lāči bija psiholoģiski salauzti. Pēc gada paugurainā vietā ar mežaini, ūdens baseiniem un smilšu bedrēm, kur plunčāties un rakties, jau bija gatavas arī plašās lāču novietnes. Cilvēku drošībai ap tiem uzcelts četrkāršs nožogojums, viens no tiem ar spēcīgu metāla armatūru, kas zemē iebetonēts pat 2 m dziļumā.
Lāču ikrīta kārums ir kļavu, blīgznas, apses zari, uz Jāņiem pekaiņiem tika ozolzari. Taču visgardākās šķiet kopēju saplūktās pieneņu lapas, tad lāču puikas ir gar zemi un ēd, un ēd.
Ilzīte, kas mitinās tieši pretī abu lāču novietnei, izdzirdot Velgas balsi, naski izčāpo no zaļās audzes. Neticami, bet Velgas izaudzinātajai lācenei janvārī tika svinēta jau 15. dzimšanas diena un Ilzīte gardu muti ēda tradicionālo torti. Velga par savu audzēkni mīļi saka: «Manās un Ilzītes attiecībās nekas nemainās. Savas dzīves laikā lācene pret mani nav izrādījusi ne mazāko agresivitāti. Es arī tagad varētu ieiet pie viņas aiz nožogojuma, bet negribu taisīt šovu. Ilzītes voljērā aug zemenes, mellenes, pienenes, viņai garšo mazās skudras, kas zem zemes, un maijvaboļu kāpuri. Pavasarī to dēļ lācene izrušina zemi kā mežacūka. Reizēm čakarēju Ilzīti - uzkaru kokā ko garšīgu, viņa ņemas, lēkā, kamēr kāroto dabū rokās. Es gribētu Ilzītes baseinā ielaist dzīvas zivis. Reiz jau ielaidu, bet toreiz Ilzīte bija panikā. Tagad jau gudrāka, zinātu, ko darīt!»
Agrāk Ilzītei ziemā vienmēr bija problēmas ar apmatojumu. Velga atceras: «Ko tikai viņai nedevu - zivju eļļu un vitamīnus, bet rezultātu nekādu! Tagad, kopš lācene ēd treknās zivis un liellopu gaļu, viss ir kārtībā!»
Viss turpinās
Ar Velgu pa Līgatnes dabas takām varētu staigāt stundām, zvērkope ir izcila stāstniece. Iesaku lasītājiem nopirkt Birutas Eglītes grāmatā Zvēri un cilvēki apkopotos Velgas stāstus. Skaudri un patiesi viņa vēstī par sevi, par lāčiem, par stirnām, rubeņiem, aļņiem, zaķiem, vilkiem, lūšiem. Grāmatai nav beigu, un arī Velgas dzīvē viss turpinās.
Līgatnes dabas takās neesmu bijusi gadus trīs, un pārmaiņas acīmredzamas - apkārtne sakopta, zvēri uzturas gluži kā brīvā dabā, uzceltas jaunas laipas, tiltiņi, skatu platforma. Velga staro: «Manā dzīvē iestājies mierīgs posms. Dēls un meita izauguši. Meita Anglijā koledžā studē zoodārzu menedžmentu. Mazmeitai Emīlijai rudenī būs pieci gadi. Atplaukušas Līgatnes dabas takas, kas ir kā atsevišķa struktūrvienība pie Dabas aizsardzības pārvaldes. Milzīgais pluss, ka mums labs kolektīvs, ka tagad nav jāsatraucas un jābičo barība, tā ir labā kvalitātē, daudzumā un dažādībā. Labi sakārtota arī veterinārā aprūpe. Te ir mana pirmā un vienīgā darbavieta jau trīsdesmit sešus gadus. Pašlaik strādāju uz pusslodzi, vairāk neļauj veselība.»
Velga uz brīdi ieklausās lapu čaboņā virs galvas un turpina: «Agrāk Līgatne bija viens no punktiem, kas darbojās kā savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs, jo mums veda daudzus traumētos un atrastos savvaļas dzīvniekus. Nevajag visiem skriet pa mežu un lasīt vārguļus, jo ēst grib arī lapsas, vilka, lūša bērni, plēsīgiem putniem jābaro savi mazuļi. Es runāju tikai par gadījumiem, kad cilvēks iejaucas dabas procesos - ja uz ceļa nobraukta stirna, paliek divi veseli un dzīvotspējīgi stirnēni vai putnu mazuļi sapinas plēvēs un vados, sadeg kūlā, bet daži izrāpo ārā. Tikko no Zemgales zvanīja par stārķi ar salauztu spārnu. Tā nav dabiskā atlase. Pamest radības, lai sāpēs un mokās lēnām nomirst? Mēs pašlaik neņemam nevienu savvaļas dzīvnieku, bet pa telefonu konsultēju cilvēkus, dodu padomus, kā jārīkojas konkrētajā situācijā. Uzņemoties rehabilitācijas funkcijas, Līgatne varētu būt starpstacija, lai traumētos glābtu un palaistu atpakaļ dabā. Kaut kādā ļoti tālā nākotnē tas mums ielikts stratēģijas plānā. Varbūt es to laiku sagaidīšu un varēšu izmantot savas zināšanas un pieredzi.»
Velgai joprojām sāp sirds par sakropļotajiem dzīvniekiem un viņu likteņiem: «Pirms daudziem gadiem atveda cilpā iesprukušu stirniņu. Kāja bija pagalam, bet viņa skrien uz trim kājām un viņai tas netraucē, kaut daži teica - fui, kam jums to vajag? Fui, ārprāts, kam vajag pūcīti, kas saskrējusies ar auto un palikusi ar vienu aci? Taču tad jau cilvēks ratiņkrēslā arī ir - fui, ārprāts!, bet tā nedrīkst būt! Apmeklētāji nāks, lai redzētu dzīvniekus - sargājamus un saudzējamus, katru ar savu vēstījumu, un cilvēki kļūs labestīgāki, mazāk darīs pāri zvēriem, putniem. Labestība ir jāaudzina. Uzticība jāattaisno. Kad dzīvnieks pats pienāk un pats vēlas būt manā sabiedrībā, es viņa uzticēšanos uztveru kā savas dzīves augstāko balvu.»