«Protams, cilvēki ir satraukti, tomēr nedomāju, ka daudzi Īrijas latvieši izlems par došanos mājās, jo pat samazinātā šejienes algas likme un sociālie pabalsti pagaidām ļauj izdzīvot. Grūtāk ir tiem, kas strādājuši, nenoformējot dokumentus, jo tad jādodas uz Darba tiesu, lai panāktu sociālās garantijas,» saka avīzes galvenā redaktore Sandra Bondarevska.
Atpakaļbiļeti neizmantoja
Sandra pēc profesijas ir ekonomiste, kopā ar brāli, dramaturgu un dzejnieku Andri Zeibotu, Radio SWH rīta programmas BB brokastis producentu, spēlējusi Ārija Geikina amatierteātrī, 1989. gadā pabeigusi Maskavas M. Gorkija Literatūras institūta dramaturgu kursu, strādājusi Ogres televīzijā. Atšķirībā no daudziem Latvijas viesstrādniekiem Īrija viņai ne tik daudz ir bijusi glābējsala, bet gan Bernarda Šova, Semjuela Beketa un Džeimsa Džoisa zeme.
Sandra Bondarevska Zaļajā salā nokļuva 2006. gada vasarā. Ne jau šampinjonus lasīt, bet pavisam nejauši, atbraucot līdzi dēlam un vedeklai, kas pēc kāzām bija nolēmuši kādu laiku pastrādāt Īrijā. Sandrai savukārt gribējies redzēt, kā bērni svešumā iekārtojas, atvaļinājuma laikā apskatīt Īriju. Atpakaļceļa biļete no Dublinas uz Rīgu tomēr palikusi neizmantota.
Jau pirmajā dienā, klaiņojot pa Dublinas centru, Sandrai gadījies iemaldīties lietuviešu veikaliņā Vilnius&Dub-lin, kur ieraudzījusi avīzi krievu valodā un izlasījusi sludinājumu - redakcija meklē darbinieku, kas pārzina latviešu, krievu un angļu valodu, vēlams žurnālistu.
Sandra godīgi atzīstas, ka spontāno lēmumu palikt Īrijā visvairāk ietekmējusi izdevniecības īpašnieka piedāvātā alga, kas salīdzinājumā ar Latvijā pelnīto likusies gandrīz vai kosmiska. Piezvanījusi uz darbu Ogrē un pateikusi, ka paliek Īrijā.
Dzeja un angļu valoda
Sveiks! ir vienīgā latviešu avīze Īrijā, tajā esot jāiestūķē viss: gan aktualitātes, gan padomi darba tiesībās, bērnu lappusīte, angļu valodas kursi, vīriem par zvejošanas lietām, sievām kāda ēdiena recepte. Pieprasītas ir arī literatūras lappuses, dzeja un romāns turpinājumos, jo grāmatas latviešu valodā Īrijā esot zelta vērtas, cilvēki mainoties ar grāmatām, kas atvestas no dzimtenes. «Reiz kāds vīrs sūdzējās, ka neesot dabūjis avīzi un tagad viņam trūkstot vienas angļu valodas stundas. Vilku attiecīgo numuru laukā no arhīva un atdevu, lai viņam būtu pilns komplekts.»
Pašai Sandrai Īrijā visvairāk pietrūkst vecāku - mammas Kundziņsalā un tēva Ogres kapos. Dzimtajā Kundziņsalā, kur joprojām dzīvo arī brālis Andris un krustmeita Endija, Sandra pēdējo reizi ciemojās 2007. gada Ziemsvētkos, mammas 80 gadu jubilejā. «Toreiz bija tā jocīgi, lai gan Īrijā biju nodzīvojusi tikai pusotra gada, kaut kā ļoti gribējās atpakaļ pie savējiem, laikam tāpēc, ka šeit jau bija piedzimis mans pirmais mazdēls.» Tagad Ērikam ir četri gadi, bet viņa brālītim Robertam septiņi mēneši. Lai Ēriks varētu mācīties latviešu skolā ne tikai pa sestdienām, bet gan katru dienu, ģimene nesen pārcēlās no Dublinas uz Longfordu.
Īrijas kultūršoks
Arī Īrijā Sandra turpina nodarboties ar literatūru - nesen izcīnījusi ILE (Irish Literature Exchange) stipendiju īru rakstnieces Nīvas O'Konores romāna Kaut es tevi nekad vairs nesatiktu tulkošanai latviski. Tulkošanā stipri pietrūkstot brāļasievas un draudzenes, mūžībā aizgājušās tulkotājas un prozaiķes Valdas Melgalves padoma.
Īrija gan viņu arvien nebeidz pārsteigt. «Vēl nesen piedzīvoju visai dīvainas sajūtas, tādu kā kultūršoku. Braucu mājās no Dublinas ar vilcienu. Vēls, kādi pusdeviņi vakarā. Apmēram 20 km no Longfordas vilciens apstājas, un balss mikrofonā paziņo, ka vilciens kavēsies kādas 40 minūtes. Kas notiek vagonā? Pasažieru sejas apgarotas un mierpilnas, cilvēki saskatās un sasmaidās. Es jau sāku šaubīties, varbūt neesmu sapratusi kaut ko no skaļrunī sacītā, jo iespaids tāds, it kā visi gaidītu, ka teju vagonā ienāks Ziemsvētku vecītis, nevis būs jānīkst liekas 40 minūtes mazā, tumšā dzelzceļa stacijā. Reakcija uz notiekošo likās tik neloģiska, pat sirreāla. Atvērās durvis, iebrauca kafijas ratiņi. Izrādās, šādos gadījumos Īrijas dzelzceļš saviem pasažieriem arvien uzsauc kafiju, bulciņas, čipsus. Cilvēki piesēžas cits citam blakus un sāk pļāpāt - taču beidzot ir tik daudz laika parunāties savā starpā. Es ļoti ceru, ka reiz pienāks laiks, kad varēšu līdzīgi justies Latvijā. Tā mierīgi, bez skriešanas.»