Nesen Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) publiskoja dokumentu ar nosaukumu Emigrācija un tās ekonomiskā ietekme uz Austrumeiropu (Emigration and Its Economic Impact on Eastern Europe). Dokuments, kas klasificēts kā SVF vadības diskusiju piezīme (IMF staff discussion note), attiecas uz diviem desmitiem valstu Centrālajā, Austrumu un Dienvidaustrumu Eiropā, un tajā secināts, ka laikā kopš 90. gadu sākuma šo reģionu ir atstājuši gandrīz 20 miljoni cilvēku, galvenokārt gados jauni un izglītoti strādājošie.
Ap 80% jeb četri no katriem pieciem emigrantiem ir devušies Rietumeiropas virzienā. Rezultātā nosacītās Austrumeiropas IKP izaugsme šajā laika posmā ir izrādījusies par 7% lēnāka, nekā tā varētu būt. Kā norādīts dokumentā, emigrācija palielina kvalificētu darbinieku trūkumu un samazina darba ražīgumu, bet naudas līdzekļi, kurus emigranti sūta uz dzimteni, ļauj viņu tuviniekiem nemeklēt darba iespējas. Tāpat ārvalstu valūtas pieplūdums daudzās reģiona valstīs palielina valūtas maiņas kursus, samazinot to ekonomiku konkurētspēju. Protams, naudas pārskaitījumiem, SVF analītiķu skatījumā, ir arī savi plusi - tie veicina patēriņu un investīcijas, tomēr negatīvo seku kopumā ir ievērojami vairāk.
Cits SVF pētnieku secinājums skan, ka gadījumā, ja nebūtu emigrācijas, tad atšķirības ienākumu līmenī (pēc reālās pirktspējas) starp Eiropas Savienības (ES) rietumiem un austrumiem būtu par 5% mazākas, nekā tās ir pašlaik. Jāpiebilst, ka savienības austrumos, ieskaitot arī Latviju un citas Baltijas valstis, iedzīvotāju reālā pirktspēja ir vien 70% no visu 28 ES valstu vidējā rādītāja.
Dokuments, ar kuru ikviens interesents var brīvi iepazīties internetā, kopumā satur lielu daudzumu dažādas salīdzinošas informācijas, tostarp arī par Latviju, taču pats galvenais tomēr ir atzinums, ka izglītotu strādājošo emigrācija no Austrumeiropas pazemina kā IKP izaugsmi viņu bijušajās mītnes valstīs, tā palicēju ienākumu līmeni. Loģisks pētījuma turpinājums, protams, būtu aplēšu veikšana par ieguvējiem no šīs masu pārceļošanas, tomēr šo jautājumu SVF pētnieki ir delikāti apgājuši, aprobežojoties vien ar ieteikumiem, ka Austrumeiropas valstīm jāaicina emigranti mājās, ka viņu sūtītos naudas līdzekļus būtu vēlams vairāk novirzīt investīcijām un ka no ES budžeta būtu vēlams izdalīt līdzekļus emigrācijas negatīvo seku mazināšanai.
Minētais dokuments gan ir tikai aicinājums uz diskusiju un atspoguļo nevis SVF oficiālo, bet atsevišķas pētnieku grupas viedokli par emigrācijas no Austrumeiropas radītajām sekām. Diskusija tikmēr var sākties un var nesākties, var novest pie kādas kopējas un oficiālas SVF nostājas un var arī nenovest, tāpat kā atsevišķas ES dalībvalstis, tā ES kopumā var ņemt vērā SVF ieteikumus, bet var arī neņemt utt. Kopumā tas ir process, kura iznākums atkarīgs no liela daudzuma faktoru, tajā skaitā no ieinteresēto valstu aktivitātes un nostājas. Un tā kā Latvija šajā gadījumā ir ieinteresētā valsts, būtu tikai loģiski, ja tiktu izstrādāta oficiāla valsts nostāja un īstenotas atbilstošas diplomātiskās aktivitātes vismaz kaut kāda taisnīguma ieviešanas virzienā.