Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā 1. aprīlī plkst. 20.00 skanēs franču baroka mūzikas meistara Fransuā Kuperēna Ēnu lasījumi. Vokālais cikls, kas pazīstams arī ar nosaukumu Tumsību stundu liturģija, ir Kuperēna vokālās kamermūzikas pērle. Starp tās daļām koncertā, kuru piedāvā fonds La Rondine, iekļautas starpspēles ar Kuperēna laikabiedra, viola da gamba spēles meistara Marana Marē instrumentālo mūziku. Ieeja koncertā - par ziedojumiem.
«Priecājos, ka jaunie mūziķi iedziļinās senajā mūzikā, turklāt tas ir rets gadījums, kad Latvijā tiek dziedāta Kuperēna mūzika. Īpašs koncerts, īpaša noskaņa, Lieldienu tematika,» priecājas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra čellists un vienīgais senā stīgu instrumenta viola da gamba spēles meistars Latvijā Ainārs Paukšēns, atgādinot, ka Kuperēna vārds vispirms asociējas ar izsmalcināti virtuozām un spilgti tēlainām klavesīnmūzikas miniatūrām. A. Paukšēns koncertā muzicēs kopā ar jaunajiem vēsturiskās mūzikas profesionāļiem - klavesīnisti Gertrudu Jerjomenko, kura klavesīna spēli apguvusi pie Ievas Salietes un Schola Cantorum Basiliensis Šveicē, soprānu Dārtu Treiju, kura baroka un renesanses mūzikas dziedāšanā izskolojusies Lionā Francijā, un soprānu Baibu Urku, kura seno mūziku apguvusi Porto Portugālē.
Ēnu lasījumi - cikls trijās daļās diviem soprāniem un basso continuo - komponēti 1714. gadā Longšampas klostera mūķenēm, Svētās nedēļas liturģijai, atskaņošanai tieši trešdienā. Tenebrae jeb Tumsību stundu liturģija ir kristiešu Ciešanu laika sastāvdaļa pirms trim svētajām dienām - Zaļās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas. Liturģijas laikā pēc katra psalma pa vienai tika izdzēstas sveces, simbolizējot gaismas aiziešanu un Kristus nāvi. Tā arī radies nosaukums Ēnu lasījumi. Teksts aizgūts no Vecās Derības Jeremijas Raudu dziesmām, kur pravietis apraud babiloniešu izpostīto Jeruzalemi 587. gadā pirms Kristus. Katoļu tradīcijās tas ataino Kristus vientulību pēc tam, kad Jūda bija viņu nodevis.
«Tas ir papildinājums manām emocijām. Kaut kas vairāk un citāds nekā ikdienā. Spēlējot seno mūziku, es harmonizējos. Esmu novērojis, ka, ieejot vecās pilīs, mēdzu justies kā mājās. Laikam mans laikmets,» atzīst A. Paukšēns, jautāts, kādēļ aizrāvies ar baroka laika mūziku. «Kad mācījos mūzikas vidusskolā, mums par seno mūziku tik daudz kā šodien nerunāja, bet mani interesēja viss, kas bija pirms klasicisma. To zinot, saprotamāks kļūst arī turpmākais laiks mūzikā.» Viola da gamba viņš sācis spēlēt jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, taču par šī instrumenta maģisko skaņu jūsmoja, vēl pirms tas bija nācis viņa rokās.