Kura?
Kura no 24 konkursa filmām būs iekritusi Kventina prātā/sirdī - tas pagaidām sarežģīti uzminams rēbuss. Arī Amerikas kinoindustrijas žurnāls Variety, kas tradicionāli lielo festivālu laikā iznāk ik dienas, nepalīdzēs rēbusa minējumos. Filmas, ko ik dienas vērtē padsmit pasaules kinokritiķu, uzrāda ļoti līdzīgu «vidējo ballu summu» - no šīs pārsteidzošās vienprātības, kas akcentē Venēcijas festivāla konkursa programmas augsto kvalitāti, «izkrīt» tikai amerikāņu skandālista Vinsenta Gallo filma Solījumi, kas rakstīti ūdenī (Promises Written in the Water). Amerikāņu neatkarīgā kino radikālais režisors, viņš arī aktieris un mūziķis, Gallo Venēcijas konkursā piedalījās ar izaicinošu un nenoliedzami narcisisku drāmu ar sevi pašu galvenajā lomā. Gallo absolūti nerūpējas par to, lai skatītājs saprastu, «kas», «kāpēc» un «kā», piedāvājot filmas varoņu - vīrieša un divu sieviešu (viena no tām - mirusi) pagātnes un tagadnes drumstalu veidotu kolāžu kā sarežģīti minamu mīklu. Gallo no laika gala ir bijis patmīlīgs un viegli ievainojams mākslinieks, kura filmas parasti mēdz izsaukt vispretrunīgāko reakciju - jau Solījumu, kas rakstīti ūdenī titri, kas iepazīstināja ar Gallo kā filmas scenāristu, režisoru, operatoru, producentu, komponistu un aktieri, daudziem kritiķiem šķita «komisks pārpratums», ko var izsvilpt jau ar pirmajiem filmas kadriem. Gallo kritiķiem atbildēja ar to pašu, atsakoties ierasties preses konferencē. Lai nu kā, radikālā melnbaltā, agresīvu autora stilu demonstrējošā filma tomēr spilgti aizķērās daudzu sajūtās un atmiņā - galu galā arī festivāla sliktākās konkursa filmas nosaukums (manuprāt, nepelnīts) ir labāks nekā remdenība. Maz ticams, ka Tarantīno būs kļuvis par avangarda cienītāju, taču viņa reakcija uz Gallo darbu var būt negaidīta. Turklāt kaprīzajam radikālim Gallo ir visas iespējas saņemt balvu kā labākajam aktierim - par bezvārdu lomu poļu režisora Jerži Skoļimovska darbā Būtiskā nogalināšana (Essential Killing). Tajā Gallo spēlē Afganistānas kara gūstekni, kuram izdodas izbēgt no konvoja jau Polijas teritorijā. Tā ir filma «bez teksta», kā nemitīgs, mēms ciešanu un provocētas vardarbības ceļš, kas arīdzan ir kļuvusi par spilgtu Venēcijas konkursa programmas akcentu.
Vai Tarantīno mīl krievus?
Savukārt krievu žurnālisti ir pilnīgi pārliecināti, ka Venēcijā uzvarēs krievu filma Ovsjanki (Stērstes, šīs filmas angliskais filmas nosaukums - Silents Souls/Klusās dvēseles), atkārtojot 2003. gada filmas Atgriešanās (rež. Andrejs Zvjagincevs) panākumus. Pārliecība tiek motivēta gan ar faktu, ka Tarantīno pēc filmas skates piecēlās kājās un skaļi aplaudēja, gan ar to, ka šis režisora Alekseja Fedorčenko darbs patiesi ir labs. Filma ir daļēja mistifikācija - stāsts par XVII gs. slāvu asimilētās somugru tautas tradīcijām, ko Fedorčenko ir radījis no nekā, no absolūtas nulles, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka no šīs mazās tautas nav palicis nekas - vien nosaukums (merjaņe - tā viņus dēvē Fedorčenko). Arī šajā filmā (līdzīgi kā Vinsenta Gallo darbā) vīrieši veic atvadu rituālus no sievietes, kuru viņi mīlējuši. Fedorčenko versijā šīs senās tautas rituālos ietilps mirušā kremēšana pie Volgas, pirms tam izstāstot savas mīlestības pieredzi pret aizgājēju. (Zīmīgi, ka filmā nav ne kapeikas Krievijas valsts naudas, attiecīgā instance - Kultūras ministrija - filmas scenāriju uzskatījusi par «pornogrāfisku»). Turklāt šajā šķietami autentiskajā, pagāniskajā, sensenus rituālus mistificējošajā filmā var saskatīt pamatīgas amerikāņu kino tradīcijas. Paņēmiens, kurā filmas stāstījums ar aizkadra balss palīdzību tiek risināts no miruša cilvēka pozīcijām (filmas fināls ir traģisks visiem bēru rituāla dalībniekiem), ir spilgta amerikāņu kinokultūras zīme, to pirmo reizi izmantoja Billijs Vailders filmā Sanseta bulvāris (1948)). Tarantīno kā amerikāņu kino mīlētājam un pazinējam šī eksotiskā krievu filma var šķist arī kā rafinēts postmoderns veltījums. Ja Tarantīno izvēlēsies krievus, viņa izvēle būs tikai loģiska un, tā teikt, «starptautiskās sabiedriskās domas akceptēta».
Hotentotu Venera
Kaut tepat līdzās ir vēl viena stindzinoši spēcīga filma - festivāla izskaņas posmā radītā franču filma, Tunisijā dzimušā Adelatifa Kešisē darbs Venus noir (Melnā Venera). Uz dokumentāliem faktiem balstītās drāmas galvenā varone Sartjē Bārtmane ir afrikāniete, kuru 1817. gadā kāds nīderlandiešu avantūrists atved no Dienvidāfrikas uz Londonu. Tur puskailā Sartjē kā «Hotentotu Venera» tiek izrādīta atrakciju būdās - kā «anomālija» balto ļautiņu biedēšanai un iepriecināšanai. Vēlāk pārpārdotā Sartjē tiek aizvesta uz Franciju un pakļauta arvien baisākiem pazemojumiem aristokrātu orģijās. Sartjē savu traģisko, pazemojumiem pilno dzīvi beidz kā eksponāts Parīzes anatomikumā. Ja filmas scenārijs nebūtu balstīts uz detalizētu vēsturisku izpēti, tās veidotājam varētu pārmest pedalizāciju un «aizraušanos ar perverso» - diemžēl Sartjē pieredze nav sakairinātas fantāzijas auglis, bet gan dokumentāls fakts. Kaut diskutabls ir šīs vienlaikus šokējošās un šķietami emocionāli vēsās filmas garums (divas stundas 40 minūtes) un aktrises Jahimas Toresas ķermeņa ekspluatācija, filma ir viena no Venēcijas konkursa spēcīgākajiem darbiem, aktrise Toresa - spēcīga kandidāte uz labākas aktrises balvu. Tas viss - Kventina Tarantīno un viņa kolēģu rokās, kuri šovakar dalīs Venēcijas festivāla balvas, arī vērtīgāko - Zelta lauvu.