Dīzeļdegvielas mazumtirdzniecības cenas nokrišana zem viena eiro atzīmes, kas faktiski ir zemākais punkts kopš iepriekšējās ekonomikas krīzes, vedina uz pārdomām, ka pēc tam, kad gada inflācija jūlijā bija nulle, bet augustā 0,1%, pastāv ļoti ticama iespēja, ka septembris Latvijā būs vainagojies ne tikai ar kļavu lapu sārtošanos, bet arī deflāciju gada izteiksmē. Sevišķi vēl saistībā ar atsevišķu ekspertu pastāvošo uzskatu, ka vispārējais cenu kritums pasaules preču biržās līdz Latvijai vēl pilnībā nav nonācis, kas lielā mērā attiecināms uz pārtikas produktiem. Tādējādi no ekspertu teiktā var secināt, ka cenām vēl ir kur krist, neraugoties uz to, ka, piemēram, piena produkti augustā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada astoto mēnesi bija kļuvuši par 13% lētāki. Ja runājam par potenciāli tālāko virzību, tad ir visai ticams, ka pasaules tendences Latvijas ierindas patērētājam var saglabāties labvēlīgas arī turpmāk. Tā kā pasaules naftas tirgū šobrīd piedāvājums aug straujāk par pieprasījumu, par spīti tam, ka cenas gada laikā kritušās vairāk nekā divtik, šobrīd nav īsta pamata domāt, ka lejupslīdes tendence varētu apstāties. Tas nozīmē ne tikai visai ticamu iespēju, ka turpmāk degvielas cenrāžos norādītie skaitļi būs mazāki nekā patlaban, bet arī lētākus siltumenerģijas tarifus nekā iepriekšējā apkures sezonā.
Naftas un citu izejvielu cenas lejup spiež ne tikai lielais piedāvājums uz lēni augoša pieprasījuma fona, bet arī finanšu nestabilitāte Ķīnā, kas investoriem fondu un izejvielu biržās vedina dažādus riskantos finanšu aktīvus mainīt pret skaidru naudu. Protams, ik pa laikam vērojami nelieli cenu atlēcieni, tomēr tos drīzāk var traktēt kā nelielas pozitīvas korekcijas pirms tālāka cenu krituma.
Šādas tendences var likt jūsmot ne tikai tiem, kuriem pēc ikdienišķo pirkumu un maksājumu veikšanas nekas daudz nepaliek pāri, bet arī valsts ekonomikai kopumā. Pašreiz notiekošais veicinājis, ka ne tikai par dažādām izejvielām, bet arī daudzām citām importa precēm maksājam mazāk nekā iepriekš, tādējādi vairāk naudas paliek vietējās ekonomikas stimulēšanai, turklāt šajā procesā vairāk var iesaistīties arī tā iedzīvotāju daļa, kuras ienākumi ir mazāki. Protams, daudzu jau ierastā attieksme pret sociālekonomiskajiem procesiem Latvijā liks izteikt viedokli, ka nekas lētāks nav palicis, tāpat kā nav nekāda ekonomiskā un vēl jo vairāk algu pieauguma. Taču kā krass kontrasts tam ir ne tikai statistiski fiksētais patēriņa pieaugums, bet arī garākas rindas un aizvien pilnāki pirkuma grozi, turklāt pirkumu izvēle vairāk ir orientēta uz kvalitāti, nevis lēto galu. Domājams, šādā veidā ekonomiku būs iespējams stimulēt vēl kādu laiku, tomēr ir jārēķinās, ka, zemas inflācijas laikmetam ieilgstot, nobremzēsies arī investīciju projekti, sevišķi enerģētikā, turklāt krītošās cenas nav labvēlīgas arī pārtikas nozarei, par spīti tam, ka atsevišķās izmaksas rūk. Sliktākas demogrāfijas apstākļos, kā tas ir Latvijā, tas var kļūt par signālu lēnākai ekonomikas izaugsmei nekā līdz šim.