14. starptautisko arhitektūras izstādi, kurai šogad ir dots nosaukums Fundamentals/Pamati, kūrē Nīderlandes arhitekts Rems Kolhāss. «Pētījumi ir fundamentāli un informatīvi bagāti,» par citiem paviljoniem, kas pievērsušies līdzīgai problemātikai kā Latvija, saka arhitektu biroja NRJA pārstāve Linda Leitāne-Šmīdberga, kura cer, ka viņu īstenotais projekts tuvākajā nākotnē rezultēsies akadēmiski respektablā pētījumā un kļūs par nozīmīgu pienesumu arhitektūras teorijas un mantojuma saglabāšanas praksē. Laikraksts Diena uzrunāja trīs ar arhitektūru cieši saistītus cilvēkus, kuriem Latvijas paviljonu Unwritten ir bijusi iespēja skatīt klātienē.
Šī gada arhitektūras biennāles programmu veido trīs ekspozīcijas: Absorbing Modernity 1914-2014 (tajā iekļaujas valstu nacionālie paviljoni), Elements of Architecture un Monditalia. Izstāde apskatāma līdz 23. novembrim. Vairāk informācijas par to var lasīt interneta vietnē www.labiennale.org.
Velta Holcmane, žurnāla Latvijas Architektūra redaktore
Pēc eksperimenta pilniem meklējumiem apgūt citas piedāvātās ekspozīcijas vietas Venēcijā Latvijas izstāde pēc 10 gadiem ir atpakaļ Arsenālā, un ceru, ka ir pamanīta. Rema Kolhāsa izvirzītā vienojošā tēma Mūsdienīguma absorbēšana: 1914-2014 nacionālām valstīm ir devusi stimulu arhitektu biroja NRJA kolektīvam veikt nopietnu priekšizpēti pēckara modernisma arhitektūras attīstībai Latvijā. Autori ir pievērsuši uzmanību padomju arhitektūras piemēriem, kas pagaidām nav vēl ieguvuši kultūras mantojuma statusu un tāpēc ir vairāk apdraudēti. Savāktais materiāls, kas ir viegli pieejams un lejupielādējams visiem, manuprāt, ir vērtīgākā ekspozīcijas daļa tiem, kuri patiesi par šo tēmu interesējas. Gaisīgais informācijas A4 formāta lapu mākonis vairāk iedarbojas kā mākslas darbs (dažās izstādēs jau kas līdzīgs redzēts, piemēram, Stokholmas dizaina mesē 2013) un dzīvo savu dzīvi. Tas Arsenāla tumšajās noliktavas telpās aicina ar skaņu, gaismu un viegluma izjūtu. Autoru provokatīvais virsraksts «Latvijā (nav) modernisma arhitektūras» šķiet tomēr nevietā. Vai tad ir bijušas kādam šaubas? Ir modernisms Latvijā! Latvijas ekspozīcija veiksmīgi iekļaujas kopējā biennāles kontekstā, un atgriešanās Arsenālā ir bijusi tikpat spilgta un informatīvi bagāta kā pirms 10 gadiem ar izstādi Kultūrvēsturiskās metamorfozes Baltijas jūras krastā. Latvija.
Mārtiņš Ošāns, arhitektu birojs MARK arhitekti
Mums pašiem šī ekspozīcija ir vitāli svarīga, jo tā aktualizē Latvijā ļoti būtisku tēmu, kuru pēc tam attīstīt tālāk - kas to darīs, tas vēl ir jautājums. Saturiskā ziņā šī ekspozīcija varētu ieinteresēt tos, kuriem Rīga un Latvija ir pazīstamas un tuvas, taču ar to nav iespējams uzrunāt starptautisku auditoriju. Daudzi nacionālie paviljoni, kas pievēršas šim jautājumam savas valsts arhitektūras priekšgājēju kontekstā, raisa sajūtu, ka pēckara utopijas propaganda pasaulē ir izraisījusi globālu vides katastrofu. Savukārt mēs uz šo tēmu skatāmies romantizēti, proti, modernisms pie mums nav pētīts, un mēs nezinām, kā pret to attiekties. Man patika Čīles paviljons, kurā bija izanalizēti visi tipveida blokmāju projekti un eksponēti rezultāti, - viņi ir izdarījuši to, ko mēs tikai taisāmies darīt.
Mans šī gada Venēcijas arhitektūras biennāles favorīts ir Dienvidkorejas ekspozīcija, kas pievēršas Korejas jautājumam arhitektūras kontekstā un ir pilnīgi atšķirīgs no pārējiem paviljoniem. Es varu izcelt Francijas ekspozīciju, jo man patīk, ka cilvēki prot par sevi pasmaidīt nopietnā atmosfērā, un viņiem tas ir izdevies, arī Somijas un Dānijas paviljonu ar telpiskajām instalācijām. Protams, ļoti spēcīgi uzrunāja Rema Kolhāsa ekspozīcija Elements of Architecture.
Reinis Liepiņš, arhitektu birojs Sudraba arhitektūra
Uz kopējā fona Latvijas ekspozīcija izskatās ļoti labi. Tā pievēršas modernisma mantojuma saglabāšanas tēmai, kas ir tiešām aktuāla gan Eiropas, gan arī vietējā kontekstā. Tas ir viens no paviljoniem, kas varētu pārsniegt Venēcijas arhitektūras biennāles robežas un dot rezultātus ilgstošā laika periodā, - attieksmes maiņa sekmētu vides uzlabošanos, lai nav tādu piemēru kā bijušais restorāns Sēnīte pie Pleskavas šosejas ar divslīpju jumtiņiem, kas degradē šo ēku. Vai arī sešdesmito un septiņdesmito gadu veikalu interjeri - izcili dizaina paraugi, kuri deviņdesmitajos gados cilvēku nezināšanas un neizglītotības dēļ ir aizgājuši bojā. Man patīk Latvijas ekspozīcijas estētika - atšķirībā no vairākuma paviljonu, kuros ielikti milzīgi resursi un liels haoss, tā ir veidota minimālistiskā formā. Ja ņem vērā Venēcijas arhitektūras biennāles plašumus, ikvienam paviljonam būtu jāizskatās viegli un ātri aplūkojamam, un Latvijas ekspozīcija tāda ir.
Jaudīgs piedzīvojums bija Itālijai veltītā izstāde Monditalia. Varu minēt arī Francijas paviljonu un Rema Kolhāsa Elements of Architecture, kas ir vairāk tendēts uz Eiropas studējošo jaunatni. Venēcijas arhitektūras biennāles kuratora izstāde ir ieturēta tā saucamajā kolāžas estētikā, kas viņam pašam ir ļoti tuva un kur saturs ir būtiskāks par kopējo tēlu.