Šeit ir Latvijā lielākā mašīna naftas produktu ugunsgrēku dzēšanai - garš kamazs ar piectonnīgu cisternu, tas liesmas dzēš ar putām. Šeit ir mašīna šļūteņu vešanai, kurā ievietojas divi kilometri šļūteņu. Šeit ir milzīga ar lokomotīves motoru aprīkota pārvietojamā sūkņu stacija, kas uztupināta uz Zil markas visurgājēja. Tiesa gan, šī uzparikte jau norakstīta - blakus stāv krietni mazāks, bet ražīgāks sūknis, kas ērti ietilpst vieglā auto piekabē. «Šā zila laiks beidzies, arī pats sūknis vairs nedarbojas kā nākas. Ies uz lūžņiem. Vispār ar padomju laika tehniku nekad nevar zināt, vai varēs iedarbināt vai nevarēs, līdz ar to vairāk ir kā rezerves variants,» stāsta daļas komandieris Andrejs Kotovs un piebilst: «Mums ir pajauns Scania visurgājējs un ne tik jauns mersedess, ko izmantojam glābšanas darbos ikdienā, savukārt padomju laika mašīnas atpūšas pirms došanās pensijā. Kaut gan rūpīgi sekojam, lai visa tehnika darbotos, tomēr ar Zil markas tehniku mēdz būt visādas ķibeles - tad ar karburatoriem kaut kas nav kārtībā, tad degvielas sūknis karst, tad vēl kāda cita nelaime piemetusies,» stāsta komandieris.
Sprādzienbīstama pilsēta
Divi pēdējie nopietnie ugunsgrēki Olainē notika pirms gada. 2013. gada martā dega Biolar ražotne, bet pēc mēneša nogranda sprādziens turpat kaimiņos - uzņēmumā Olainfarm. «Tāds nu mums te ir darba dzīves ritums. Visu laiku it kā mierīgi - kāds kūlas ugunsgrēks vai ceļu satiksmes negadījums uz Jelgavas šosejas, bet, ja kas nopietns gadās, tad patiešām ir pavisam nopietni,» secinājis A. Kotovs.
Par Biolar sākumā bijusi informācija, ka deg ģērbtuves, tomēr, kad glābēji atvēruši koridora durvis, «pa gaisu» aizgājuši telpā sakrautie porofora krājumi. «Visi bijām balti no tām ķimikālijām. Vairāki glābēji saindējās,» stāsta Raivis, viens no VUGD daļā sastaptajiem vīriem. Pārsteigums bijis arī Olainfarm ugunsgrēkā. Kad šķitis, ka situācija tiek kontrolēta, eksplodējis kompresors. «Neviens necieta, tomēr vīri bija bāli kā krīts pēc tā sprādziena,» atceras komandieris.
A. Kotovs izrāda plašo depo, kurā joprojām jūtams padomju laika arhitektoniskās domas lidojums un kvalitāte: «Pēc nostāstiem šo māju cēluši par alkoholismu un dīkdienību notiesātie. Līdz ar to te var nemeklēt gludas sienas vai glītas mūrējuma šuves, viss ir mazliet greizs. Tomēr mums patīk, ka te ir daudz vietas, nav tādas šaurības kā vecajos Rīgas depo.» Glābēju priekšnieks izrāda sporta zāli un virtuvi, kurā atrodas jaunā plīts, kas sarūpēta labdarības akcijā. Glābēju komandas atpūtas telpā notiek remonts - ielikti lieli pakešu logi, grīdu klāj nesen pieskrūvētas skaidu plātnes, jāuzliek vēl tikai linolejs, stāsta Raivis un piebilst: «Tad mums būs arī atpūtas telpa, kur kopā sanākt, būs kur novusa galdu nolikt. Tagad mums ir arī tenisa galds, bet tas šajā telpā neievietosies.»
Jāremontē tornis
Šodien Olaines daļā ir šļūteņu pārbaudes diena, pārējā komanda depo priekšā izritinājusi šļūtenes, pieslēgušas tās sūknim un testē, vai nav sūču. «Ārā saulains laiks, izžāvēsim turpat. Citreiz tās tiek iekārtas mūsu tornī,» Raivis rāda baltu piecstāvīgu ķieģeļu torni ēkas ziemeļu pusē. Šeit notiek arī ugunsdzēsēju treniņi - glābēji trenējas strādāt lielā augstumā. «Arī tornis mums tāds padzīvojis, dēļu apšuvums satrupējis. Ir lūgums, ja kādam Olaines apkaimē ir lieki kokmateriāli, varbūt tos iespējams noziedot mums torņa remontam,» būvi rāda glābējs.
Celtniecības materiālus daļas remontam ugunsdzēsēji sarūpē paši - vēl arī gadās, ka ir kāds uzņēmums, kas uzdāvina krāsas. «Ja jums ir lieks reģipsis, špaktele vai citi iekšdarbu apdares materiāli, droši vediet mums. Te vēl gadiem būs ko remontēt,» smejas Raivis.
Dežūras paiet, apkalpojot tehniku, mācoties un trenējoties. Puiši izgatavojuši divmetrīgu, diezgan smagu lelli, kuru glābt dažādās bīstamās situācijās. Dienas fotogrāfam tā ir kā saldais ēdiens, nu visiem ar lelli jāpozē.
Šogad bijuši tikai kūlas ugunsgrēki - dedzinātāji esot vietējie skolnieki. Vasarā, kad kļūst karstāks, ir pa kādai meža degšanai. Tad lieti noder Scania visurgājējs, jo mersis meža ceļiem neesot īsti piemērots. Raivis rāda gumijas pletnes garos koka kātos - ar tām dzēš meža un kūlas ugunsgrēkus: «Mežā no cisternas lielas jēgas nav, ūdens visai ātri beidzas. Ņemam pletnes vai veca formastērpu gumijas bikses un vicojam, kamēr uguns apdzēsta.»
Draugi un kaimiņi
VUGD Rīgas reģiona 2. daļa atrodas Pārdaugavā, netālu no jaunās Nacionālās bibliotēkas. No rīta bijuši jau divi izsaukumi - kādai dāmai sagribējies beigt šīs dzīves gaitas ar peldi ledainajos Daugavas ūdeņos, bet citai uz Vanšu tilta licies, ka viņas vadītais auto aizdedzies. Pirmā no upes skavām bija izkļuvusi pati un pēc segas saņemšanas nodota mediķu rīcībā, bet otrā izrādās rīta sastrēgumā pārlieku kaislīgi slidinājusi mašīnas sajūgu.
«Tomēr šādā gadījumā labāk, ja cilvēks ugunsdzēsējus izsauc, nekā izrādās, ka mašīna tiešām aizdegas un zvanīt vairs nav ne laika, ne arī jēgas,» stāsta Aleksandrs. Viņš šeit ir ugunsdzēsējs glābējs - autovadītājs. Dienestā jau trīs gadus, ugunsdzēsējos viņu ierunājis draugs Oļegs, kurš arī pievienojas mūsu sarunai: «Bija vakance, un piedāvāju pamēģināt. Tad izrādījās - pavisam nejauši -, ka strādāsim ne tikai vienā depo, bet arī vienā maiņā. Turklāt arī dzīvojam vienā kāpņutelpā. Arī brīvdienās tiekamies, ģimenēm draudzējamies.»
«Jā, miera no viņa nav,» smejas Aleksandrs. Lai varētu braukt ar glābēju auto, kravas autotransporta vadītāja kursus viņš apmaksājis no savas kabatas. «Tā nemaz nav, ka ieslēdz sirēnu un traucies cauri pilsētai bez raizēm. Pirms katra krustojuma ir jāpiebremzē, jāpārliecinās, vai tevi dzirdējuši, pamanījuši, apstājušies un tiešām ļauj braukt garām. Uzskriesi kādam virsū, pats vēl būsi vainīgs,» pieredzi izklāsta Aleksandrs.
Bez humora nevar
Komandieris Aleksandrs Vetuhs izrāda 2. daļas telpas. Pagrabā ir iekārtota vingrošanas zāle. Pāris puišu sporto, cilā stangu. Stūrī atrodas austrumu cīņu trenažieris - vertikāls baļķis ar vairākām tajā iedzītām lielām koka tapām. Tādu esmu redzējis tikai filmās par ķīniešu cīņas mākslas meistariem. Pie velvētās telpas sienas - liela koka ripa. Kāds no glābējiem aizrāvies ar nažu mešanu, stāsta komandieris: «Katram ir savs sportiskais hobijs, šai ziņā mums te ir dažādas iespējas. Sports uztur formā, noņem spriedzi un stresu. Mūsu maiņa vēl arī spēlē volejbolu, bet citas glābēju maiņas kaislība ir futbols.»
Brīdī, kad atlētikas zālē ienāk Dienas fotogrāfs, neviens īsti negrib pozēt kameras priekšā. Komandierim nu jādod oficiāls rīkojums - un ātri tiek atrasts kāds, kam fotoaparāta zibspuldzes gaismā jācilā svaru stienis. Pārējie smejas, jaunais stienis ir gandrīz «tukšs», respektīvi, viegls, ar pāris pusotrkilogramīgajām ripiņām. Svarcēlājs izteiksmīgi pūš.
«Bez humora te nevar, un tieši humors ir tas, kas man šeit visvairāk patīk,» vēlāk daļas virtuvē pie tējas krūzes stāsta Oļegs. Virtuve tikusi pie jauniem krēsliem un elektriskās plīts - tādas pašas kā glābēju kolēģiem Olainē. Vecā esot bijusi pavisam štruntīga.
Skaļrunī atskan rīkojums doties uz apmācību telpu - glābējiem jāliek tests par ugunsgrēku veidiem, par dzēšanas tehnikām un vēl citiem jautājumiem. Glābēji atvainojas un dodas prom. Novēlu viņiem veiksmi.