Neērta Latvijas kinovidei
Atzīšos, «cietais» priekšstats, ka Latvijas vidusmēra skatītāja gaumi regulē un ietekmē nevis agresīvā popkultūras žurga, kas veļas no TV un padzeltenās preses, un mūsu visu kopā pēdējās desmitgadēs izveidotā ačgārnā vērtību sistēma, bet gan «kritiķi», mani satrieca. Laiks iet, bet kinodārziņā nekas nemainās - jo vieglāk taču, ja pie visa ir vainīgi «acīmredzamie un vārdos nosaucamie», uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie «mērgļi», nevis es pats - brīnišķais! Atvainojiet par emocionālo novirzi no tēmas, pirms pievēršos konkrētās filmas Amaya analīzei, atzīmēšu tikai vienu - šīs pamatā neatkarīgi finansētās filmas parādīšanās Latvijā, it īpaši situācijā, kad atkal tiek runāts par budžeta samazinājumu kino, ir neērta. (Filmas budžets ir viens miljons ASV dolāru, tikai Ls 90 000 ir valsts ieguldījums. Sīkāk par šo tēmu skat. N. Naumaņa rakstu 16. septembra Dienā.)
Savā ziņā tā ir neērta arī Latvijas kinovidei - kā konstruktīvs piemērs, ka ir iespējams veidot filmas, nebalstoties tikai un vienīgi uz valsts budžetu, ka ir iespējams veidot rafinēti profesionālu reklāmas kampaņu un produktu ar mērķauditoriju Latvijā, Lietuvā un Āzijā. (Nevajadzētu gan izdarīt secinājumu, ka atrast finansētājus ir viegli, turklāt reti kurš biznesa cilvēks gribēs finansēt projektu bez starptautiskām zvaigznēm, kāda ir japāniete Kaori Momoi.) Visticamāk, pārdodot Amaya pāris TV kompānijām Āzijā, tās producenti nopelnīs vairāk nekā no šīs filmas izrādīšanas Latvijas un Lietuvas kinoteātros, kopā ņemtos. Nedomāju, ka ir ciniski izskaitļot mākslas darbu konkrētai mērķauditorijai, turklāt tas ir vienīgais iespējamais veids, ja filma tiek veidota kā privātu investīciju projekts, kam jāatpelna ieguldītie līdzekļi.
Neērta Amaya ir vēl vienā visai traģikomiskā lokālā aspektā - Latvijā nereti kultivētajai opozīcijai, ko ērti var izmantot par PR bubuli, proti, tautas mīlētās filmas (piemēram, Rīgas sargi) un «nesaprotamie festivālu produkti» (piemēram, Lailas Pakalniņas darbi). Tik ērtajam, kad nepieciešams, sabiedriskajā domā aktualizējamam konfliktam ir parādījusies vēl viena šķautne, kas neietilpst opozīcijā starp tā dēvētā klasiskā Holivudas stila, klasiskā vēstījuma popularizētājiem un tradīciju apstrīdošo autorkino. Amaya, ko veidojis ilgus gadus Lietuvā strādājušais Māris Martinsons, ir autorkino (būtībā - festivālu kino), kura veidotāji ir pārliecināti - arī autorkino, kas atļaujas spēles ar stilu, ar laika hronoloģiju, skatītājam var kļūt tikpat pievilcīgs kā pēc klasiskiem kanoniem veidots holivudisks stāsts. Šis eksperiments ir interesants, tā rezultāti būs zināmi pēc pirmajām Amaya izrādīšanas nedēļām Latvijā un Lietuvā, kuru laikā acīmredzot lietuviešu kritiķi «turēs muti». Kaut arī Amaya gadījumā tas ir lieki, filma ir interesanta ne tikai kā biznesa projekts, bet arī kā kinematogrāfisks teksts. (Par šīs filmas tapšanu un to laimīgo apstākļu sakritību, kas japāņu zvaigzni Kaori Momoi padarīja ne tikai par filmas aktrisi, bet arī līdzproducenti, jau rakstīs daudz - pietiks.)
Masāžas salons un hotelis
Amaya spēcīgākais trumpis ir attēla perfekcija un unikālā stila izjūta, kas piemīt operatoram Gintam Bērziņam, kurš strādājis gan ar Māri Martinsonu (Nevajadzīgajos ļaudīs), gan Viesturu Kairišu (Tumšie brieži), gan Lailu Pakalniņu (Kurpe, Pitons) un citiem. Amaya «bilde» ir gan jutekliski izsmalcināta, gan atsvešinoši dekoratīva un vēsa - atbilstoši Honkongas (kur pamatā arī filmēta Amaya) vides hi-tech estētikai. Šķietami dažādā pieeja kadra uzbūvei un stilistikai vienas filmas ietvaros rada īpašu attēla dramaturģiju, konfrontējot atšķirīgo vidi, kuru apdzīvo filmas varoņi.
Tas ir padzīvojuša pāra - Honkongā dzīvojoša ķīnieša un viņa sievas japānietes (Kaori Momoi) - dzīvoklītis, veļas mazgātuve, kur strādā vīrs, un masāžas salons, kas pieder viņa brālim, kur tad arī strādā Kaori Momoi varone. Tā ir sīku ķibeļu, traģikomisku sadzīves ainiņu, garu kopā nodzīvotu gadu inerces un noguruma pilna vide, ko tver Ginta Bērziņa kamera un piepilda K. Momoi niansētā spēle. Pretmets šai smagnējai sadzīvei ir ekskluzīvs Honkongas hotelis ar skatu uz debesskrāpjiem, vēss stikla būris, kurā ieklīdis kāds Pols (harismātiskais lietuviešu mūziķis Andrus Mamontovs, viņš arī filmas mūzikas autors un līdzproducents) - eiropietis no vārdā nenosauktas zemes, kurš vairākus gadus dzīvo kā situēts klaidonis globalizētajā pasaulē. Pola īpašā kaislība ir masāžas kursi Indijā, Taizemē, Singapūrā, Honkongā. Honkongā viņš sastop sievieti, kura reiz viņu pametusi (Kristīne Nevarauska).
Šie ir filmas sižeta pieturas punkti, ko scenārija autors un režisors Māris Martinsons miksē, apzināti nerēķinoties ar klasisko laika hronoloģiju, kur filmas notikumi kā tramvajs kursē no punkta A uz punktu Z. Filma piedāvā sajūtu un attiecību kaleidoskopu, kurā daži no gabaliņiem ir īsti dimanti. Īpaši tas sakāms par Kaori Momoi darbu - šīs dzīvē tik jauneklīgās aktrises plastika, sejas mīmika, kas liecina par nāvīgu sagurumu, ir absolūti organiska.
Martinsona filma konfrontē divas pasaules - Austrumu (arī Ķīnas un Japānas - šo tēmu saspēle filmā ir svarīga, K. Momoi varone ir japāniete, kura dzīvo Honkongā un runā ķīniešu valodā, ko pati aktrise pirms filmēšanās neesot zinājusi) un Rietumu, ko pārstāv komfortu un masāžu mīlošais eiropietis Pols un viņa bijusī sieviete.
Caurums un Pazudis tulkojumā
Amaya konfrontē arī divus kinematogrāfa veidus. Pirmkārt, mūsdienu Āzijas kino tradīciju, ko Martinsons, šķiet, pazīst ļoti labi. Protams, Āzijas kino ir neaptverams un stilistiski daudzveidīgs, taču Amaya reflektē dramatisko, brīžam līdz ekstravagancei sakāpināto eksistenciālisma dominanti, ko savās filmās ir izkopis režisors - spilgts Āzijas autorkino pārstāvis Cai Miņ Ļjans (Ming-Liang Tsai) - skat. filmas Caurums (The Hole), Negribu gulēt viens (I Don't Want to Sleep Alone) u.c.
Otrkārt, Rietumu (amerikāņu) kino aprobēto veidu, kā rādīt Rietumu pasaules pārstāvi Āzijā. Protams, visspilgtākā un banālākā asociācija vienlaikus ir Sofijas Kopolas globalizācijas hits Pazudis tulkojumā. Garlaikoti vientuļnieki Austrumu megapoles hotelī - netveramā tuvošanās, jūtu varbūtība un neiespējamība u.c. Kopola 2005. gadā radīja labi situēta Rietumu pilsoņa (Holivudas aktiera) sajūtu portretējumu Tokijā. Martinsons šo Austrumu megapoļu hoteļos pazuduša rietumnieka sajūtu kodu izspēlē Honkongā, turklāt, atšķirībā no klasiskam vēstījumam uzticīgās Kopolas, to fragmentējot un spēlējoties ar laika hronoloģiju, vietumis arī ļaujoties attēla un mūzikas meditatīvajam plūdumam (skat. fascinējošo epizodi «funikulierī»).
Vai šo divu tradīciju sakausējums filmā ir viendabīgs - par šo tēmu var diskutēt, gluži tāpat kā par to, vai farsa elements, kas pavīd dažu ķīniešu aktieru darbā, ir mērķtiecīgs (pārspīlēts)? Vai hronoloģiskais lēciens filmas finālā, kurā divreiz tiek komunicēta informācija par Kaori Momoi tuvinieka nāvi - vispirms neitrāli, pēcāk dramatiski -, ir pārdomāts? Vai nebūtu tomēr mērķtiecīgāk (no Lietuvas un Latvijas aspekta), ja Nevarauskas un Pola «eiropieši» atklātos niansētāk - kāpēc lai viņi nebūtu lietuvietis un latviete, kaut arī, protams, abi ir globalizācijas produkti un Honkongas murskulī ir vienalga, no kādas Eiropas zemes tie nāk... Par spīti «blusām», šī ir viena no tām retajām ar Latviju saistītajām filmām, kam provinciālismu nepārmetīsi. Varbūt - globalizāciju?