Mūža puķes bālākas
Dzīves riets mūža puķes padarījis bālākas un ērkšķus asākus. Dvēsele kļuvusi līdzīga tukšam krogam, un to negausīgi skumdina bailes un šaubas. Daudziem grūti tikt vaļā no bēdām tāpat kā akmenim no ūdens. Taču noteikt vienlīdzību, kā daudzi par to domā, nozīmē ieviest vienpadsmito bausli, kas atceltu pārējos desmit.
Tauta deputātus gluži kā augstos kalnus sākumā apbrīno, bet vēlāk viņiem met līkumu. Dažkārt varasvīru laipna izturēšanās ir briesmīgāka par viņu skarbumu. Politiķi nepilda solījumus, viņiem piemīt vaska tikums: tiklīdz siltumā, tūdaļ arī izkūst. Visiem zināma patiesība - ērgļi lido vientuļi, bet auni ganās barā. Patlaban valdībai pensionāru problēmās taisnības tik, cik ūdens sietā. Diletantisms politikā ir bīstamāks par tā izpausmi literatūrā. Pēctečiem ar milzīgām grūtībām nāksies aizpildīt jaunos «baltos plankumus», kurus šajos laikos vēsturē izveidojusi nesaprātīgā sociālā sistēma.
Nepieciešams vispusīgs dokumentāls atspoguļojums un objektīvi secinājumi par reņģēdājiem, kas par garo darba mūžu padomju laikā aplaimoti ar trūcīgo un maznodrošināto izziņām. Tas ir absurds augstākajā pakāpē, nav ne mazākās loģikas valsts labā ieguldītā darba novērtējumā!
Atgādina cilvēka likteni
Presē vajadzētu aktualizēt laikmetīgas publicistikas nozīmīgos tekstus un popularizēt tajos ietvertās pozitīvās idejas. Tagad drīkst sacīt visu ko, bet literatūrā nevar vis teikt kā tirgū vai kūtiņā, jo vajag izrakt tā-ādu patiesību... Pašlaik galvenokārt pieprasīta publicistika, memuāri. Uzrakstīt mūsu savdabīgā laika savdabīgu dokumentu - grāmatu, līdzvērtīgu publicistikai, atbilstīgu šodienas prasībām uz to notikumu fona, kas norisinās valstī un kas mums visiem sāp, patiesi ir ļoti grūti. Turklāt nedrīkst neko noklusēt, citādi tā jau ir tīrā politika.
Visos laikos grāmatas liktenis atgādināja cilvēka likteni. Grāmatas - «iesieti ļaudis», kuru likteņus lasot viņu domas, jūtas, iespaidus pielaikojam sev, pārbaudām savas spējas ne tikai vienā vai otrā situācijā, bet pārskatām arī savas morāles tīrību. Cilvēki izlasīto pārrunā, izsaka dusmas un sirdēstus, bet visumā ir vāja rezonanse. Kritika lielākoties kļuvusi par literāro publicistiku vai arī nodarbojas ar aizgājēju popularizēšanu. Dzimtā literatūra palīdz dziedēt baigos punus, palīdz labāk audzināt bezbailīgos bruņiniekus. Latviešu klasikā meklējam to tēva un mātes kodu, kas norāda mūsu valstiskuma galveno Katedrāli. Vieni literāti talantu nes kā ugunskuru, citi, aizliekot priekšā roku, nes kā svecīti, bet daži skraida kā ārprātīgie ar žileti.
Kuru mūsdienu latviešu rakstnieku nabadzības slāņa mākslinieciski spilgtie, kolorītie tipi interesēs lasītājus, teiksim, pēc 100 gadiem? Protams, ja tad vispār ko lasīs... Kuru vārdu meistaru literārais mantojums paliks tautas sēklai un pēcteči viņu Grāmatu dižumam godbijībā noliec galvas? Kurš šolaiku latviešu literatūras autors tālajā nākotnē vēsturiski reprezentēs savu tautu pasaules kultūras Olimpā tāpat kā nemirstīgie ārzemju dižgari, piemēram, kā izcilais angļu klasiķis Šekspīrs?
Tumšās lēdijas loma
Pēc Kanādas preses materiāliem* Šekspīrs esot bijis ebreju sieviete. Zinātnieks Džons Hadsons, kas ilgus gadus pētījis ievērojamā Viljama Šekspīra daiļradi, nonācis pie pārsteidzoša secinājuma - Šekspīrs varēja būt ebreju sieviete, kura savu daiļradi slēpa zem vīrieša pseidonīma.
Zinātnieks noskaidrojis, ka tā patiesībā bijusi Emīlija Basāno Laņjē. Viņa kļuva par pirmo sievieti, kas 1611. gadā publicēja dzejoļu krājumu. Literatūras zinātnieki viņu uzskata par pašu ticamāko kandidāti «tumšās lēdijas» lomai, kas tik bieži pieminēta Šekspīra sonetos. Laņjē dzīves apstākļi skaidri pamanāmi Šekspīra darbos. Novērojama arī valodas līdzība, tai skaitā oriģinālas ebreju alegorijas. Tajos tālajos laikos tikai vīrieša pseidonīms ļāva Laņjē gūt pelnītu slavu.
*«Izdevums Zapad - Vostok» (Toronto, 3.06.2008.)