Aizbēgusi no tēva
Helga Kudule bērnību pavadījusi Jēkabpils pusē. «Pirmās četras klasītes nomācījos Mūru pamatskolā, tā bija laba skoliņa. Kad to pabeidzu, tēvs mani ilgi nelaida tālāk mācīties. Mamma bija mirusi, un es biju vienīgā meitene starp septiņiem brāļiem. Ciema padome uzstāja - bērni jālaiž skolā. Sāku staigāt uz 12 kilometru attālo Kurmenes pamatskolu, taču to nepabeidzu - tēvs mani uzskatīja par kalponi, kurai jāstrādā mājās, jākalpo brāļiem, saimniecībai. Man bija jāravē, gotiņai siens jāgādā - šie darbi bija uz maniem pleciem,» atceras Helga.
«Kad man palika 18 gadi, atnāca pilvarotais, ciema padomes un kolhoza priekšsēdētājs, prasa, kāpēc man nav pases, kāpēc neeju uz vēlēšanām. Pateicu - tēvs nelaiž nokārtot. Bet tēvs nikni pretī - es viņu neklausot. Tā kā man nebija dzimšanas apliecības, dabūju pagaidu pasi un kādudien agri no rīta devos prom. Aizgāju savā dzīvē,» stāsta Helga. Pūrā - viens mētelītis.
Jaunā sieviete devusies uz Ērbērģi, darbs jau bijis sarunāts pie piena teliņiem. Kad piedzimusi meita, Helga sākusi strādāt netālajā sierotavā, pēc tam pārgājusi darbā uz Latvijas pludināšanas kantori. To likvidēja 1970. gadā, un darbiniekus sūtīja strādāt uz Limbažiem, likvidēt vējgāzes. Helga pārcēlās uz Limbažiem. «Tajā gadā pirmoreiz pilsētu, pirmoreiz jūru redzēju. Kad pa Gauju aizliedza pludināt kokus, dzīvojām pa Vitrupi. No meža veda gāztos kokus, man tos vajadzēja brāķēt. Silts vai auksts, lietus vai vējš - visu laiku ārā. Pavadzīmes sēdēju, rakstīju autokrānā,» stāsta seniore.
Nācis jauns pavērsiens dzīvē - kadru samazināšana, bet Limbažu mežrūpniecības saimniecībā (MRS) Helgu «pieņēmuši atplestām rokām». Par to, kā tolaik abas ar meitu dzīvojušas vagoniņā, Helga stāsta bez rūgtuma, tikai nosaka: «Smags laiks.» Piedzimis dēls, un 1973. gadā Helgai izdevies tikt pie vienistabas dzīvoklīša. Limbažu MRS viņa nostrādājusi 13 gadu. Pēc mugurkaula operācijas smago darbu strādāt vairs nevarēja, darba gaitas Helga turpināja kā apkopēja dažādās iestādēs. Tas bijis jau mierīgāks laiks, tomēr veselība uzdevusi - nācies veikt vēl vienu operāciju, turklāt Helgai tika atklāts cukura diabēts.
Vai ar gadiem attiecības ar tēvu izdevies uzlabot? Helgas kundzei acīs saskrien asaras: «Kad aizgāju, tad viņš saprata, ko zaudējis. Nē, man nebija liela naida.»
Energogudriniece Briselē
1997. gadā Helga vietējā laikrakstā Auseklis ievērojusi rubriku Helma māca, Helma ieteic. Nospriedusi, ka laikrakstam jāaizsūta priekšlikums: «Vai nebūtu labāk tādām aktīvām sievietēm satikties klubiņā?» Ierosinājums ticis pieņemts. «Atsaucās 12 sievietes, un nodibinājām dāmu klubiņu. Mums bija ļoti interesanti saieti - apmainījāmies ar receptēm, padomiem dārzkopībā. Adījām, tamborējām, mezglojām, mācījāmies pareizi uzklāt galdu. Iemācījos, kā garšīgi piepildīt savu pagrabu. Man tiešām viss izsprāga - gribējās iet, darīt, organizēt,» saka seniore.
Helga stāsta - tagad viņa gatavo vienkāršus ēdienus. «Eksperimentēju, un man izdodas. Zinu arī, kā ēdiena pagatavošanā ietaupīt gāzi, kā taupīt elektrību pat ledusskapī. Esmu racionāla sieviete,» uzsver Helgas kundze. Ne velti viņa saņēmusi Eiropas Parlamenta deputāta K. Kariņa pasniegto diplomu Par teicamām zināšanām energoefektivitātes jautājumos - piedalījusies laikraksta Auseklis konkursā. Starp citu, martā Helga pati pabijusi Briselē. «Pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu! Vinnēju Eiropas konkursa braucienu uz Eiropas Parlamentu. Izbaudīju tik daudz jaunu iespaidu! Ar Krišjāni Kariņu pavadījām vakaru restorānā - man patīk, viņš ir vienkāršs cilvēks. Iespaidīgs brauciens, nenožēloju.» Helgas kundze tikai nosmej - savējiem Briseles saldumus nav atvedusi: «Esmu Latvijas patriote, man patīk Latvijas prece un tur Laimas konfekšu nebija.» Taču Briseles Parlamenta pildspalvu piemiņai atvedusi gan, tā papildinot savu ievērojamo rakstāmpiederumu kolekciju.
Patīk pa mežiem skriet
Tagad Helgas kundzes galvenais vaļasprieks ir adīšana - pat ārzemēs dzīvojošie radi un paziņas apadīti. Bet otra lielā aizraušanās ir ārstniecības augu vākšana. «Mani interesē, kā veselīgi dzīvot. Uzzināju, kā strādā fitoterapeits Jānis Ulmis - viņš gatavo pulverizētus veselības augus. Mēs ar viņa māsu staigājam pa pļavām, mežiem, vācam ārstniecības augus. Jau ar nepacietību gaidu, kad sāks dīgt zālīte. Patīk pa mežiem skriet,» savu kolekciju, kurā ir vairāk nekā 60 dažādu tēju, izrāda Helgas kundze. Pati savai veselībai seniore atklājusi topinambūru: «Tam ziedi, lapas, saknes mazina cukura līmeni asinīs. Vēl cukura diabētam palīdz baltā nātre.» Helgas kundze ada arī miega spilventiņus, kuros iepilda ārstniecības augus. Tā esot laba dāvana draugiem.
Taujāta, kas sagādā vislielāko prieku šajā dzīves posmā, Helga Kudule teic - viņas trīs mazbērni. «Dēls dabūja dārzu blakus manam dārziņam, tur visi satiekamies, šādas tādas trakulības arī pataisām. Patīk ar jauniešiem komunicēt.» Ko vēl Helga Kudule cer sagaidīt šajā dzīvē? «Gribētos, lai veselība turas. Lai ir miers uz zemes, lai pie mums nenotiek, kā Ukrainā. Gribētos pensiju labāku, lai dzīvokli varu izremontēt. Bet patiesībā es savā dzīvē jau daudz esmu izdarījusi, man jāpalīdz bērniem un mazbērniem,» saka Helga Kudule. Viņa zina - kad dzīvē nāk smagā svītra, caur to cilvēks tiek pārbaudīts. «Dievs mani sargā, viņš mani mīl,» atskatoties uz nodzīvoto, nosaka seniore.