Vieglatlēti nav hokejisti vai basketbolisti, lielas naudas nepelna un, kaut arī viņu sporta veidu joprojām ik pa laikam mēdz dēvēt par sporta karalieni, apzinās, ka popularitātes rangā atrodas aiz sporta spēļu pārstāvjiem. Vismaz Latvijā. Tāpēc arī skaļi nekurn, kaut arī dažreiz vajadzētu gan.
Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) pirms Eiropas čempionāta telpās noteica savus normatīvus, kurus izpildot varēja nokļūt Parīzē. Papildus normatīviem bija nosacījums par piedalīšanos Latvijas čempionātā. No vienas puses, loģisks solis, jo pašmāju galvenās sacensības jāciena, tomēr, no otras puses, vai Ronaldam Arājam no Amerikas un Inetai Radēviča no Maskavas būtu bijis jāmēro tālais ceļš uz Kuldīgu, lai tiktu uz Eiropas čempionātu? Tā gan gluži nebija, ka abu priekšā izlika stop zīmi. Startēt atļāva, bet LVS solīja apmaksāt tikai 200 latu no ceļa izdevumiem. Summu, kuru ceļam iztērēja visi Rīgas braucēji. Arājam, kuram biļete maksāja 700 latu, ceļa izdevumus solīja pilnībā apmaksāt fināla sasniegšanas gadījumā.
Viens no federāciju pamatuzdevumiem ir nodrošināt sportistu dalību augstākā mēroga sacensībās. Nesaprotama šāda attieksme vispirms jau ir pret Radēviču, kura vasarā ar Eiropas čempiones titula izcīnīšanu spoži uzspodrināja LVS spalvas. Jāpiebilst, ka treneri uz Parīzi Ineta aizveda par pašas sarūpētu naudu.