Nule publiskotā Finanšu ministrijas «pesimistiskā» ekonomikas izaugsmes prognoze (2,5 %) nākamgad var izrādīties visai reālistiska, ja vien parādu norakstīšanas zāles nebūs jāizraksta vēl citām ES valstīm, piemēram, Itālijai.
«Haoss,» vienā vārdā situāciju Grieķijā raksturo ekonomists Alfs Vanags (BICEPS), runājot par pagājušajā nedēļā izvirzīto, bet nu jau noraidīto tautas nobalsošanas ideju par finanšu palīdzības programmu, kas Grieķijai sola ap 130 miljardu eiro aizdevumu un banku aizdevumu norakstīšanu 50% apmērā. Politiskā nestabilitāte neļauj Grieķijas parlamentam apstiprināt finanšu palīdzības un tēriņu samazināšanas plānu. Tas ļautu 340 miljardu parādu Grieķijai sarucināt aptuveni par 100 miljardiem, realizējot vērienīgus jostas savilkšanas un nodokļu celšanas pasākumus piecu gadu laikā. Lielākie aizdevēji Grieķijai ir Francijas un Vācijas bankas un privātie investori. ES līderu centieni nepieļaut Grieķijas formālo bankrotu galvenokārt saistīti ar potenciālo domino efektu citās Dienvideiropas ekonomikās (Itālijas parāds ir 119% no IKP, taču absolūtos skaitļos vairākkārt pārsniedz Grieķijas parādu), kā arī ar risku iesaldēt Grieķijas valsts vērtspapīru naudu un tā saukto CDS (credit default swap) tirgu, kas saistīts ar apdrošināšanas maksājumiem valsts bankrota gadījumā.
Latvija nemaksāt nevar
«Būtiskākā atšķirība ir tāda, ka mēs samaksāt parādu esam spējīgi, bet Grieķija jau kādu laiku to nespēj. Zinot to, ar mums neviens par parādu atlaišanu pat teorētiski nerunās,» saka Nordea bankas galvenais ekonomists Latvijā Andris Strazds. Grieķijas parāda apjoms, kas sasniedz aptuveni 150% no IKP, nav samaksājams pat tad, ja ekonomika attīstītos samērā strauji, bet Grieķijas gadījumā nav nekādu pazīmju, piemēram, par sagaidāmu konkurētspējīgas ražošanas un eksporta pieaugumu. «Viņi no šiem parādiem izaugt nevar, un ir pārsteidzoši, ka politiķi tik ilgi ir nolieguši acīmredzamo,» saka A. Strazds. Latvijas gadījumā parāds ir daudz zemāks (patlaban ap 40% no IKP), un mūsu spēja atmaksāt aizņēmumus, ņemot vērā ekonomikas atkopšanos, netiek apšaubīta. Tāpēc runas par Latvijas vēlmi nemaksāt daļu no parāda varētu traktēt vienīgi kā nevēlēšanos atdot parādu, kas saistās arī ar tādiem negatīviem efektiem kā, piemēram, nespēja aizņemties nākotnē.
Par milzīgo atšķirību starp situāciju Latvijā un Grieķijā vai, piemēram, Ungārijā, Itālijā, liecina procentu likmes, kas šīm valstīm jāmaksā aizņemoties. Pagājušās nedēļas nogalē starptautiskie mediji ziņoja, ka likme Itālijas 10 gadu parādzīmēm pārsniegusi 6% atzīmi, kas ir tuvu psiholoģiskajam 7% līmenim, kurā valsti par īpaši uzticamu vairs nevar dēvēt. Grieķijai šī likme pārsniedz 25%, Portugālei tā ir ap 12%, Ungārijai - 8%, Vācijai - 1,9% (Bloomberg dati), Latvijai tā svārstās 4,6-5,8% robežās (atkarībā no valūtas, termiņa).
Vēl viens nozīmīgs rādītājs, kas liecina par valstu maksātnespējas riska līmeni, ir tā saukto kredītriska mijmaiņas līgumu (CDS) likmju atšķirības, (augstāks CDS nozīmē augstāku risku). CDS var uzskatīt par zināmu apdrošināšanas instrumentu pret maksātnespēju. Kā Dienai uzsvēra A. Vanags, naudas summas, kas Grieķijas bankrota gadījumā tiktu zaudētas šajā tirgū, būtu daudz lielākas par tiem zaudējumiem, kas saistīti ar 50% Grieķijas parāda norakstīšanu.
«Latvijai CDS no ļoti augsta riska uztveres līmeni atspoguļojošā punkta 2009. gadā ir krities puslīdz solīdi, tas ir zemāks nekā tām eirozonas valstīm, kuras risina parādu un uzticības jautājumus un kurās budžeta konsolidācija ir tikai sākuma stadijā,» norāda Latvijas Bankas ekonomiste Santa Bērziņa. Latvijai piecu gadu CDS likme ir ap 2,8%, Itālijai tie ir 4,8%, Portugālei - 10%, Grieķijai - 65%.
Kurš zaudēs visvairāk?
Ņemot vērā, ka Grieķijas parāda restrukturizāciju iecerēts veikt, norakstot 50% no privāto finanšu institūciju aizdevumiem, lielākie zaudētāji būs komercbankas Vācijā, Francijā un arī pašā Grieķijā. «Tas ir tikai godīgi, ņemot vērā, ka tās savulaik adekvāti neizvērtēja riskus un aizdeva Grieķijai naudu par likmēm, kas bija tikai nedaudz augstākas par Vācijas maksātajām,» uzskata A. Strazds. Vienlaikus par zaudētājiem var kļūt arī citi parādu norakstīšanā iesaistīti investori, piemēram, pensiju fondu dalībnieki. «Tās nav tikai abstraktas bankas, kas zaudē savu akcionāru kapitālu, bet arī cilvēki, kuriem tiešā veidā ar šo finanšu situāciju nav nekāda sakara.»
Neatbildēts paliek jautājums par šo zaudējumu apmēru situācijā, ja Grieķija tomēr tiek glābta, un situācijā, kad faktiski iestātos valsts maksātnespēja. Piemēram, Francijas lielākā banka BNP Paribas paziņojusi par peļņas samazinājumu 72% apmērā ieguldījumu Grieķijā dēļ un par aizdevumu norakstīšanu vairāk nekā divu miljardu eiro apmērā. Pēc A. Strazda domām, nākamā valsts, kurai varētu būt nepieciešama daļēja parādu norakstīšana, ir Portugāle. Savukārt, lai glābtu Itāliju, kam arī ir augsts valsts parāds, viņaprāt, Eiropas Centrālā banka darīs visu, lai nepieļautu parādu restrukturizāciju, proti, iegādāsies Itālijas valsts parādzīmes.
Var palikt bez eiro
Grieķi plāno samazināt valsts tēriņus par 14 miljardiem eiro, par līdzīgu summu palielinot nodokļu ieņēmumus tuvākajos piecos gados. «Tagad viņiem būs jāizdara tas, ko Latvija paveica 2009. gadā. Taču tas nebūs viegli, jo Grieķijas politiskā sistēma ir tik spēcīgi caurvīta no dažādu interešu grupu puses, ka, lai paveiktu nozīmīgas reformas, iespējams, ir vajadzīgs kaut kas tuvu sabrukumam,» saka A. Strazds, komentējot aizdevēju prasītās reformas, kas jāīsteno apjomīgā aizdevuma saņemšanai. Protesti Atēnu ielās un gaidāmie nemieri kontekstā ar algu un pensiju samazināšanu, arī nodokļu celšanu, visticamāk, lika Grieķijas premjeram Georgam Papandreu nonākt līdz idejai par referendumu, kas legalizētu gan aizņemšanos, gan vērienīgos taupības pasākumus. Tagad referenduma iecere atcelta, bet uz politiskā haosa fona nemazinās neskaidrība par Grieķijai vitāli nepieciešamā aizdevuma saņemšanu un plaši apspriesto Grieķijas izstāšanos no eirozonas.