Ko jums pašam nozīmē jēdzieni «zaļā domāšana» un «tīra vide»?
Zaļā domāšana nav saistīta tikai ar dabas aizsardzību. Tā, manuprāt, ir iespēja indivīdam īstenot savu brīvību, neatņemot to citiem, neparazitējot uz dabas un līdzcilvēku rēķina. Katrs cilvēks piedzimst ar tieksmi būt brīvam, tikai reti kuram šo brīvību izdodas sasniegt. Jau no bērnības man pieaugušo pasaule likās neīsta un samākslota. Nesapratu, kāpēc lielie onkuļi ar buldozeru nošķūrē tik skaistus dabas stūrīšus, iztaisno līkumotās upītes. Vēlāk augstskolā studēju vēsturi un baltu filoloģiju - folkloristiku. Augstskolu pabeidzu tieši 2009. gadā, kad sākās ekonomiskā krīze. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Sapratu, ka Rīgā normālu darbu atrast nebūs iespējams, tādēļ pārcēlos uz savu dzimtas māju un, tā teikt, uzsāku savu brīvcilvēka dzīvi. Iemācījos izaudzēt aptuveni 70% no sev nepieciešamās pārtikas. Ievērojami uzlabojās veselība un pašsajūta, radās saikne ar dabu, kādu, pilsētā dzīvojot, grūti uzturēt. Tomēr nespēju noskatīties, kā tiek izpostīta mūsu zemes unikālā daba, kā izzūd mūsu lauku sētas, tāpēc sāku pievērsties vides aizsardzībai.
Kādi ir jūsu kā vides aktīvista galvenie mērķi tam, ko vēlaties panākt, skatoties tuvākā un tālākā nākotnē?
Pirmkārt un galvenokārt es vēlos, lai cilvēki saprastu, ka ir iespējams labi dzīvot, nekaitējot dabai. Lai būtu laimīgs, patiesībā vajag ļoti maz, bet arī pie komforta pieradušajiem tikai nedaudz būtu jāpiedomā pie saviem sadzīves ieradumiem, lai dzīvotu videi draudzīgāk. Tāpēc, pirmkārt, meklēju domubiedrus, kopā rīkojam seminārus un lekcijas par videi draudzīgu saimniekošanu, permakultūru, tiešo pirkšanu, novadpētniecību, seno kultūraugu nozīmi. Kopā ar domubiedriem meklējam risinājumus videi draudzīgas ekonomikas atdzimšanai. Šim darbam redzu rezultātu, jo šobrīd Latvijā ir jau vairāk nekā 15 bioloģisko produktu tiešās pirkšanas grupas, kas dod iespēju pilsētniekiem iegādāties tīru pārtiku, savukārt zemniekiem tā ir iespēja realizēt savu produkciju. Nākamais saimnieciskais projekts varētu būt saistīts ar videi draudzīgu mežu apsaimniekošanu. Daudzi pilsētnieki, kurus satrauc Latvijas mežu izciršana, ir gatavi pirkt malku un citus koksnes izstrādājumus tieši no tām saimniecībām, kas strādā ar nekailciršu mežsaimniecības metodēm.
Kā jūs nonācāt pie idejas vākt kultūraugu kolekciju?
Par to, ka planētas kultūraugu daudzveidība ir apdraudēta, zināju jau agrāk, bet īpaši skaudri ar šo faktu saskāros, kad no Rīgas pārcēlos uz laukiem. Biju apņēmies audzēt vietējās šķirnes, bet secināju, ka ir sēklas no Polijas, Vācijas, Holandes, pat no Portugāles un Itālijas, bet no Latvijas nav. Savācu visu, kas bija saglabājies no vecmāmiņu krājumiem, sāku interesēties, kur varu dabūt trūkstošo. Izrādījās - mums vairs nav tādu senu kultūraugu kā rāceņi, burkāni un bietes, tos esam zaudējuši neatgriezeniski. Arī kāļi, rutki un kāposti pa vienai šķirnei saglabājušies tikai Pūres Dārzkopības pētījumu centrā. Arī ģimenes sīpoli vairs omēm nebija saglabājušies. Daudzi mana pagasta cilvēki bija pārgājuši uz veikalu vairsīpoliņiem un vecos ģimenes sīpolus neaudzēja. Tikai pēc vairāku gadu meklējumiem izdevās atrast ģimenes sīpolus, kas nākuši no mana pagasta.
Jūs esat norādījis, ka kultūraugu kolekcija ir arī identitātes jautājums. Kādēļ, jūsuprāt, tā ir?
Seno kultūraugu šķirnes ir daļa no mūsu kultūras mantojuma. Katras kultūraugu šķirnes, katras variācijas izzušana ir neatgriezenisks zaudējums mūsu kultūrai. Manuprāt, apziņa, ka tu audzē un lieto pārtikā tos pašus kultūraugus, ko mūsu tālie senči, dod drošības un stabilitātes sajūtu.
Kāda, jūsuprāt, ir situācija vides attīstībā Latvijā kopumā - uz ko mums vairāk būtu jākoncentrējas?
Mums vēl 90. gados bija saglabājušās unikālas dabas un kultūras vērtības, kādas attīstītajā Rietumeiropā jau sen izzudušas. Diemžēl tā vietā, lai gudri saimniekotu, mācītos no Rietumeiropas kļūdām, veidotu paši savu, unikālu attīstības scenāriju, mēs izvēlējāmies akli kopēt Rietumeiropas kļūdas. Tomēr personīgi man cerību vieš jaunā paaudze, jo redzu arvien vairāk gados jaunus cilvēkus, kas interesējas par dabai draudzīgu, veselīgu dzīvesveidu un mūsu unikālo kultūru. Redzu asu paaudžu konfliktu. Būtībā atkārtojas Blaumaņa Indrānos aprakstītais scenārijs, tikai paaudzes ir mainījušās lomām. Un šobrīd šī - vidējā paaudze aplaupa manu paaudzi, mūsu bērnus un mazbērnus, iztirgo ārzemniekiem zemi, atņem mūsu bērniem un mazbērniem attīstības iespējas nākotnē, iznīcina mūsu unikālo dabu un kultūras vērtības, par ko viņus ar nepatiku atcerēsies daudzas paaudzes. Tomēr paaudžu maiņa jau ir sākusies. Zinu daudzus vienaudžus, kas ir sākuši uzņēmējdarbību. Daudzi iet uz laukiem, mēģina saimniekot videi draudzīgi. Ir, protams, daudzi, kas neiztur birokrātisko slogu, atmet ar roku un aizbrauc uz ārzemēm, tomēr izturīgākie paliek.