Ar šīm dienām pietika, lai izlūki, kas uzraudzīja notikumus Granadā, pagūtu atgādāt līdz Uhiharai svaigākās ziņas. Ziņkārības pārņemts, Ernando devās pie vīru bariņa, kas bija apstājis vienu no ziņnešiem, kurš bija ieradies pavisam nesen.
- Viņi nogalināja visus mūsu brāļus, kas bija ieslodzīti Karaliskās kancelejas cietumā, - sadzirdēja Ernando; klausītāju bija tik daudz, ka runātāju viņš nemaz neredzēja. Izlūks mirkli klusēja, nogaidīdams, līdz noklusīs lāsti un lamas, ar kādām vīri uzņēma jaunumus. Tad turpināja: - Kristiešu karavīri, galvenokārt algotņi, uzbruka cietumam, bet sargi nemaz necentās viņus aizkavēt. Visus ieslodzītos nogalēja kā suņus. Turpat kamerās, kur viņiem nebija nekādas iespējas pretoties. Un cietumā bija iemests bija vairāk nekā simt mūsu brāļu! Kad viņi bija apkauti, tie slepkavnieki izlaupīja viņu mājas. Jo nogalinātie taču bija bagātākie Granadas vīri!
- Kristiešiem jau rūp tikai mūsu manta! - kāds iesaucās.
- Viņi grib tikt pie bagātības, aplaupot mūs! - piebalsoja cits.
- Gan Mondeharas marķīzam, gan marķīzam de los Velesam ir nopietnas problēmas ar karaspēku, - atkal turpināja izlūka balss. Klausītāju pulkam bija pienākuši vēl citi ziņkārīgie, un nu Ernando vairs nestāvēja ārmalā, aiz viņa bija sastājušies vēl citi vīri. - Karavīri, kam izdevies sagūstīt kādu vergu vai sagrābt daļu laupījuma, tūdaļ dezertē. Kopš tā brīža, kad Mondeharas marķīzs šķērsoja Tablates tiltu un ienāca Alpuharrā, liela daļa viņa kareivju jau ir devušies prom. Taču to vietā ierodas arvien jauni, kas tāpat cer salaupīt bagātības.
- Kas noticis ar vecajiem, sievietēm un bērniem Huvilesā? - kāds jautāja.
Vairāk nekā divi tūkstoši vīru savas ģimenes bija atstājuši cietoksnī, taču pēc Ernando atnestajām ziņām viņus bija sasniegušas dažādas baumas, visas vienlīdz biedējošas.
- Aptuveni tūkstoš sieviešu un bērnu kā kara laupījumu Granadā pārdeva publiskā izsolē, kas notika Bibarramblas laukumā... - Izlūka balss kļuva neskanīga.
- Runā skaļāk! - uzsauca ārmalā stāvošie.
- Viņas pārdeva verdzībā, - saņēmis dūšu, skaļi vēstīja vīrietis. - Tūkstoš sieviešu!
- Tikai tūkstoti?! - Ernando aiz muguras atskanēja izmisuma pilns jautājums. Viņš nodrebēja.
- Viņas izstādīja visu apskatei laukumā. Skrandās tērptas un pazemotas. - Iestājās stindzinošs klusums, un izlūka balss atkal kļuva arvien neskanīgāka. - Kristiešu tirgotāji staigāja un viņas bezkaunīgi apčamdīja, teikdami, ka vajag taču pārliecināties, kādā stāvoklī viņas ir. Izsoles vadītāji izsauca cenas un piešķīra verdzenes jaunajiem īpašniekiem, bet kristīgie granadieši viņas apsaukāja, apspļaudīja un apmētāja akmeņiem. Visa ietirgotā nauda ieripoja kristīgā karaļa kasē!
- Un bērni? - kāds jautāja. - Viņus arī pārdeva verdzībā?
- Bibarramblā atklātā izsolē ir atļauts pārdot tikai tos zēnus, kas vecāki par desmit gadiem, un meitenes, kas vecākas par vienpadsmit. Tāda ir karaļa pavēle.
- Bet kas notika ar mazākajiem? - Jautājumus reizē izrunāja vairāki. - Viņus arī pārdeva?
Izlūks mirkli klusēja.
(Turpinājums 30. maija numurā)