Iekšējais pasūtījums

kurai sadaļai grāmatu pievienot- kultūras vēsturei vai dzeltenajiem izdevumiem. Izlasīju un atdevu tiem, kam interesē, jo plauktā tāda grāmata nav jātur. Iedomājos, ka Jānis Zābers pats šo apkopojumu izlasa. Kā viņš jūtas? Es- visai nelāgi.

Prasti,mīļā, sanācis! Ja izņem vienveidīgās, neko neizsakošās vēstules un slimības vēsturi, paliek tukšimento. Tā var skribelēt avīzēs,ne grāmatā. Svarīgs būtu pašas tvēriens, attieksme, bet tā ir plakana- gribu parakņāties pa privāto dzīvi, viss.

neesmu izlasījusi grāmatu, bet jau tagad tās reprezentācijas pasākums izsauc dziļas emocijas par grāmatas lietderību, nepieciešamību, par, spriežot pēc notikuma vadīšanas, pašu rakstnieci - talantīgu, nopietnu, dziļu, ar viscienījamākām zināšanām mūzikā, ar aristokrātisku dvēseli un mīlestības pilnu sirdi. Pat dažas dienas pēc sarīkojuma, joprojām šī gaisotne neizzūd. Tam visaugstākā mērā atbilda arī muzikālie priekšnesumi - Dainis Skutelis un Raimonds Petrauskis, arī Ģirta Jakovļeva lieliski izlasītās vēstules un Valda Rūjas patriotisma piesātinātās atmiņas... Tā turpināt, cienījamā AUTORE!