Svētdien, 4. decembrī, Linda Leen uz Dailes teātra skatuves pirmatskaņoja akustisko programmu Cinema, kas tapusi kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti. Mūziķu priekšnesumu papildināja videomākslinieka Arta Dzērves projekcijas uz lielā ekrāna. Jauno formu meklējumi šoreiz tikai akcentēja jauna, oriģināla muzikālā satura trūkumu.
Ideālais tandēms
Linda Leen prot pasniegt sevi un savu mākslu izdevīgā rakursā. Koncertā Cinema par galvenajiem specefektiem bija jākļūst «vizuālajiem stāstiem» uz ekrāna un dziesmu aranžējumiem ģitārai un balsij. Ar projekcijām ir tā, kā ir, - nevis cinema, bet pārsvarā YouTube stila klipiņi un animācija: vientuļa pienene, putnu bari, skaista modele ar vārnas galvu un dīvainām kustībām, vēl viena modele ar britu karogu, toreadora cīņa ar vērsi, jauniešu urbānā fizkultūra jeb parkūrs u. c. Pienene bija ļoti stilīga. Aizkustinošs izskatījās Lindas Leen un Gorana Goras dueta I Do vizuālais papildinājums - ar simpātisku animācijas varoņu «purniņiem». Par radikālu māksliniecisku žestu varēja uzskatīt Lindas dziedāšanu uz pankūku un ceptu olu fona.
Taču pat pankūkas nespēja novērst skatītāju uzmanību no Lindas partnera - Kaspara Zemīša. Viņi ir ideāls tandēms: Linda - dziedoša konfekte (garā baltā kleitā ar volāniem dziedātāja izskatījās tā, it kā būtu iestrēgusi mākonī), Kaspars - virtuozs ģitārists, kurš piepilda mūziku ar savu meistarību un talantu. Kad viņa pirksti pieskaras stīgai, notiek brīnums - mūzika sāk dzīvot, gūst apjomu un elpu. Kaspara Zemīša ģitāra skan absolūti pašpietiekami - jums nepietrūkst nekādu citu instrumentu, nekādu orķestru. Kaspars ar savu ģitāru var būt interesantāks par veselu orķestri.
Adele dzied labāk
Linda un Kaspars izpildīja vienu jaunu kompozīciju Frozen, kas dzimusi šīs programmas mēģinājumu procesā: tas galvenokārt ir eksperiments ar ģitāras skanējumu. Kaspars to spēlē arī kā sitaminstrumentu, turklāt turot horizontāli. Šai dziesmai ir aukstas triphopa vibrācijas un hipnotizējošs ritms - izklausījās daudzsološi un atsvaidzinoši. Citu jaunu oriģināldarbu koncertā nebija.
Vairāk nekā puse kompozīciju bija dažādas kaverversijas, sevi kā mūsdienīgu, dinamisku autori Linda pēdējā laikā izvēlas mums nerādīt. Ko jaunu mēs uzzinām par mākslinieci, klausoties, kā viņa dzied Pie Jesu - fragmentu no Endrū Loida Vebera Rekviēma? Vai viņai piestāv Habanēra no Žorža Bizē Karmenas? Jā, bet to mēs jau esam dzirdējuši.
Apsēžoties pie klavierēm, Linda piedāvāja britu soulmūzikas dziedātājas Adeles balādes Someone Like You versiju. «Gadsimta pērle,» viņa pieteica šo skaņdarbu. Un ziniet - Adele to dzied labāk. Jaunā londoniete to izdzīvo nevis kā izmisuma pilna pamesta sieviete, bet kā sieviete, kura zina savu vērtību un ar pašlepnumu saka - tādu kā es tu vairs neatradīsi. Savā šķietamajā vienkāršībā tik sarežģīta dziesma Lindai kļuva par klupšanas akmeni: viņas balsij pietrūka dziļuma un krāsu, klavierspēlei - pārliecinošas spontanitātes un stindzinoši dzidra, emocionāla viegluma, kurš paceltu spārnos. Labi, ka Linda pagaidām neatļaujas sniegt solokoncertus - vienatnē pie klavierēm.
Mīlestība prasa attīstību
Programmā Cinema viņa vienmēr varēja paļauties uz savu universālo partneri Kasparu Zemīti, kurš nepieļāva nevienu lieku kustību un bija perfekts gan čigānu mūzikā un argentīniešu tango, gan blūzā un rokenrolā, gan šansonā un pašas Lindas oriģinālajā materiālā, kas šajā programmā tomēr zaudēja cīņā ar pārbaudītām ārzemju estrādes vērtībām. Vislabāk izskanēja jau pieminētais pērnā gada sacerējums I Do un Lindas 2000. gada albuma Let's Go Insane dziesma New Life.
Ar Adeles hita izvēli viss ir skaidrs - šogad viņa ir populārākā dziedātāja visā pasaulē, taču nav gluži skaidrs, kāpēc Lindai bija jāiekļauj programmā, iespējams, gada bezcerīgākās angļu dziedātājas Džesijas Džei (Jessie J) dziesma Do It Like a Dude? Jebkādas repertuāra kļūdas Linda kompensēja ar spīdīgo minikleitu, kas bija viņai mugurā koncerta otrajā daļā. «Es jums uzspēlēšu Karību piekrastes dziesmiņu. Varu iepriecināt vīriešus - Linda nedziedās, tikai kustēsies uz skatuves,» jokoja Kaspars Zemītis.
Par fināla akordu kļuva Non, je ne regrette rien no Edītes Piafas repertuāra. Franču leģendai katra dziesma bija liktenīga kā solis uz ešafotu, Lindai šī ir vienkārši skaista, melanholiska melodija. Lai klausītājus nepārņemtu šansona raisītas skumjas, koncertu noslēdza dzīvi apliecinoša kā kokakolas burbuļi internacionāla Ziemsvētku himna Jingle Bells - publikai patika, jo tie, kuri nāk uz Lindas Leen koncertiem, viņu patiesi mīl, un ir jau par ko mīlēt. Tieši tāpēc no viņas gribas saņemt vairāk par veco plašo melodiju buķeti, par remiksu un aranžējumu kolekciju. Šajā programmā Linda parādīja glītas bildes un kleitas, bet neparādīja dziesmu autores un tautas mākslinieces Lindas Leen attīstību un savu personisko radošo možumu - kur viņa iet un kādu mūziku šobrīd sacer. Kāpēc viņai jārunā ar klausītājiem Adeles un Karmenas valodā?
Dziedāt citu autoru hitus ir vieglāk nekā radīt savējos - jācer, ka Linda uz to vēl ir spējīga un nav neatgriezeniski pārvērtusies par kaverversiju mašīnu, lai cik stilīga tā būtu. Ilgstoši dziedāt svešas dziesmas ir ceļš uz nekurieni - to pierādīja Eirovīzijas dziesmu konkursa Marijas Naumovas karjera. Ja tu ļoti labi dziedi lielo mākslinieku dziesmas, tas negarantē, ka pats esi liels mākslinieks, pat ja tava iekšējā Edīte Piafa tev to ir pačukstējusi.