Kur opera atradīsies? Cik izmaksās? Kad būs gatava?
Paredzēts, ka Opera atradīsies ostas rajonā, tas ir tikai 800 metru no mūsu vecā teātra. Teātris būs 42 000 kvadrātmetru liels. 2017. gadā jau plānojam pārcelties uz jaunbūvi, lai varētu atklāt 2018. gada 24. februārī, kad Igaunija svinēs neatkarības simtgadi! Finansējums, protams, atkarīgs no politiķiem, taču ceram, ka pusi veidos Igaunijas budžeta un pusi - Eiropas nauda. Izmaksas lēšam 140 miljonu eiro lielas. Salīdzinājumam: jaunais opernams Oslo izmaksāja 540 miljonu eiro, Kopenhāgenā - 440. Tagad darbaspēks Igaunijā ir samērā lēts, un mēs esam maza zeme - lielu greznību nevajag. Mums vajag funkcionālu teātri.
Tomēr citur jaunie opernami, koncertzāles un bibliotēkas top kā īpašas arhitektūras zīmes, simboli. Nevajag?
Vajag. Ja nav zīmes, simbola, nebūs arī teātra! Bet es gribu arī enerģiju burtiskā nozīmē smelt no jūras, piemēram, izmantojot jaunās tehnoloģijas apkurei. Mazliet no saules, mazliet no vēja - lai pēc tam būtu mazāki uzturēšanas izdevumi.
Ar konkursu nodarbosies Kultūras ministrija vai kāda īpaši izveidota valsts aģentūra?
Nē, to darām mēs paši! Aģentūrai aizietu ļoti daudz naudas, taču šī nauda ir vajadzīga opernamam! Ar kolēģiem esam apbraukājuši ap desmit jauno opernamu citās valstīs, cenšoties arī mācīties no citu kļūdām. Sagaidāms, ka skiču konkursā mēs varētu saņemt vismaz 300-500 pieteikumu. Konkursu izsludinām internetā, lai visi arhitekti var apskatīt vietu un uzzināt detaļas, pat nebraucot uz Igauniju. (Daudziem jauniem, talantīgiem arhitektiem tam varbūt pat nav naudas!) Pēc sešiem mēnešiem, septembrī, atvērsim aploksnes, un starptautiska žūrija paziņos 10 labākos darbus. To autoriem tiks teikts, kas vēl jālabo, jāpapildina, jāpārstrādā, dodot tam divus mēnešus. Decembra beigās, Tallinas - Eiropas kultūras galvaspilsētas gada noslēgumā, ziņosim konkursa galīgos rezultātus! Plānojam, ka trīs gadi paies projektēšanai, lai 2014. gadā varam sākt celt!
Kamēr bijāt Igaunijas valsts koncertorganizācijas Eesti konsert direktors, Igaunijā dabūjāt gatavas veselas četras koncertzāles - pat depresīvajā Krievijas pierobežas pilsētā Johvē. Piektā nu ir Pēterburgā. Kā vispār radās šāda doma?
Ideja radās 2003. gadā, kad Pēterburgā atskaņojām igauņu klasiķa Rūdolfa Tobiasa Jāņa pasiju. Diriģēja Nēme Jervi. Toreiz es vēl vadīju Eesti konsert, un Pēterburgā notika arī abu valstu kultūras ministru tikšanās. Viņi sarunā pievērsās arī igauņu un vienlaikus Pēterburgas problēmai - luteriskās Sv. Jāņa baznīcas ēkai. Tā uzcelta 1860. gadā. Pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas tai, protams, nogāza torni un namā iekārtoja birojus. Tomēr tik un tā bija redzams, ka tā bijusi baznīca. Ēkā joprojām darbojās igauņu draudze, bet tā piederēja Pēterburgai. Ministrs uzaicināja aizbraukt un apskatīties uz vietas, lai izlemtu, ko ar to darīt. Es aizbraucu uz Pēterburgu, apskatījos, un man ienāca prātā doma, ka šīs varētu būt mūsu durvis uz Krievijas mūzikas tirgu! Sadarbība mūzikā tobrīd bija galīgi apsīkusi, bet savulaik, 80. gados, Igaunijas simfoniskais orķestris katru mēnesi uzstājās Pēterburgā! Tā radās ideja, ka šī varētu būt mūsu piektā koncertzāle, ko varētu izmantot arī daudzi citu zemju interpreti, kuri vēlas rast radošus kontaktus ar Krieviju. Pagarinājām mūsu koncertaprites ķēdi līdz Pēterburgai.
Tur iekārtojām arī mūsu biroju. Koncertzāli baznīcu atklājām 20. februārī, un līdz maija beigām plānoti 42 koncerti. Baznīca nav liela, tajā ir 500 klausītāju vietu, toties tajā ir ļoti laba akustika. Milzīgs simfoniskais orķestris tur nesatilptu, taču tā dēvētajam Mocarta orķestrim un baroka kamerorķestriem vietas pietiek. Atvērām griestus, lai ir lielāks augstums un būtu redzama visa konstrukcija. Tur iekārtojām telpas arī Igaunijas biedrībai un draudzei. Baznīca tagad atrodas trešajā stāvā. Stāvu zemāk iekārtojām naktsmītnes 44 māksliniekiem, lai nav jātērējas par viesnīcu. Zāle ir daudzfunkcionāla, tajā viegli var arī aizvākt krēslus, lai var veidot dažādus pasākumus. Jau toreiz, 1860. gadā, to cēla nevis tikai kā baznīcu, bet kā kultūras centru. Naudu šim mērķim savāca paši igauņi, jo toreiz Pēterburgā bija 75 tūkstoši cilvēku, kamēr Tallinā - tikai 35 tūkstoši!
Cik igauņu Pēterburgā ir tagad?
Nav zināms, jo daudzi tagad negrib sevi reģistrēt kā igauni. Ne visi pasē vēlas ierakstu «igaunis». Kad Igaunija 1918. gadā pirmoreiz ieguva brīvību, demonstrācijā no šīs baznīcas uz Smoļniju devās 70 000 cilvēku, un cars pats iedeva baznīcai 50 000 zelta rubļu.