Ar Trešo Rīgas koncertu komponiste turpina concerto grosso sēriju, kurā iecerēti seši koncerti. Šoreiz solisti būs obojists Normunds Šnē un čelliste Guna Āboltiņa. Skaņdarba nosaukums ir Teātris, jo tas veltīts pirmā Rīgas pilsētas teātra 230. jubilejai. Tā aprit tieši šogad. «Zinot, ka spēlēs Operas orķestris, nolēmu pieskarties Rīgas teātra vēsturei. Pirmais Rīgas pilsētas teātris, ko dibināja vācbaltu barons Oto Hermanis fon Fītinghofs, ir dibināts 1782. gadā,» stāsta Ilona Breģe. Viņa labi zina Rīgas teātra vēstures «drēbi», jo par to sarakstījusi arī grāmatu Teātris senajā Rīgā (Zinātne, 1997).
«Šo tēmu pētīju ne tikai kā zinātniece, bet caur mūziku, vācu dzeju un kritikām esmu ļoti labi iepazinusi tā laika garu, atmosfēru. Tas viss ir ļoti dzīvs acu priekšā. Tad ieskatījos pati savā grāmatā, kas toreiz, 1782. gadā, Rīgas pirmajā pilsētas teātrī īsti ir noticis.» Repertuārs bijis ļoti plašs: gan Šekspīra Hamlets un Karalis Līrs, gan Šillera Laupītāji, Gētes Klavigo un Bomaršē lugas. Līdzās progresīvajai, laikmetīgajai teātra trupai darbojusies arī operas trupa. «Tas bija laiks, kad Mocarts vēl tikai sāka rakstīt savas operas un vācu teātrī bija tikai dziesmu spēles. Toties Rīgā bija modē franču operas: Gretrī, Monsiņī, Daleiraks. Šie komponisti tagad sen jau piemirsti, taču mūzika ir šarmanta, viegla, gracioza, ar virtuozām solistu partijām un romantiskiem sižetiem.» Teātrī jau pirmajā gadā bijusi arī baleta trupa - četri dejotāji un orķestra koncertmeistars, kurš rakstīja baletu mūziku. «Tie visi bija komiski pantomīmiski baleti: Beķeris, Medības. Vēl bija arī prologi. Jau pašu teātri atklāja ar prologu, un, ja bija Krievijas ķeizaram dzimšanas diena vai aktierim jubileja, pirms izrādes bija prologs. Tas viss ļoti atraisīja fantāziju,» stāsta I. Breģe, priecādamās par lielu kontrastu dažādības iespēju vienā skaņdarbā.
Tapis viendaļīgs skaņdarbs, bet ar posmiem: Prologs, Drāma, Opera, Komisks pantomīmisks balets un Epilogs. Tā kā čells un oboja nav biežs solistu komplekts, nācies stipri padomāt, kā šo ansambli izveidot tā, lai abiem solistiem Normundam Šnē un Gunai Āboltiņai būtu ko darīt. Skaņdarbā ievīts arī senās Rīgas teātra citāts - no Gretrī operas Zemīra un Acors, kas bijusi ļoti iemīlēta Rīgā. «Tā ir romantiska burvju pasaka, un galvenajai varonei Zemīrai ir vairākas lielas ārijas. Viena La Fauvette ir ļoti pazīstama, to dzied pasaulē skaistāko koloratūrsoprānu īpašnieces. Man šo tēmu spēlē oboja, bet fonā skan smalki savērpta sonoristika - tādējādi citāts no Gretrī operas skan pavisam citā noskaņā.»
Visizvērstākais posms esot Drāma, jo komponisti suģestē Rīgā uzvestās lugas. Visvairāk domājusi par Karali Līru, un šīs domas vedušas simfonisma un dramatisma virzienā. Savukārt komiski pantomīmiskajā baletā ir liela solistu kadence «ar humora dzirksti».
Rīgas pilsētas teātrī vēlāk no 1837. līdz 1839. gadam strādāja vācu operģēnijs Rihards Vāgners, tomēr Ilona Breģe uzmanības centrā likusi teātra darbības pašu sākumu, jo «teātri atklāja ar ārkārtīgi lielu spožumu un trupa bija vislabākā visā vāciski runājošo ziemeļvalstu reģionā. Tas bija ļoti progresīvs: Šeridana komēdija Mēlnesības skola piedzīvoja pirmizrādi Londonā 1777. gadā, bet jau 1782. gadā - iestudējumu Rīgā. Mocarta opera Bēgšana no Seraja Rīgā iestudēta 1785. gadā, trīs gadus pēc pirmizrādes Vīnē. Pašas Breģes mūzikā gan nebūs klasikas stilizāciju. Viņa ļāvusies fantāzijai, jo kas gan šodien zina, kā skanēja komiski pantomīmisks balets?