Pirmdien mēs tikāmies, un Finanšu ministrija prezentēja gan šos scenārijus, gan situāciju ar ieņēmumiem valsts budžetā kā tādu. Budžeta ieņēmumi pēdējos gados tiešām ir auguši. Faktiski, ja salīdzina ar krīzi, kopējie ieņēmumi ir pieauguši par apmēram ceturtdaļu - kaut kur par miljardu latu. Ja mēs skatāmies grāmatvediski, ekonomikā kaut kāds uzlabojums ir. Bet pamatproblēma ir tāda, ka valstī nenotiek ekonomikas attīstība kā tāda. Respektīvi, nav attīstības politikas. Valsts tiek vadīta no grāmatvedības viedokļa. Ja mēs būtu viena no labklājīgākajām valstīm Eiropā vai pasaulē, tas varbūt būtu pat saprātīgi tā rīkoties. Bet mūsu gadījumā mēs esam viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Cilvēku aizbraukšana turpinās. Demogrāfijas situācija ir kritiska. Mums jābūt daudz proaktīvākiem un straujākiem. Un tad mēs nonākam pie šiem scenārijiem, kurus prezentē Finanšu ministrija, un visi trīs scenāriji runā par tādu ļoti mērenu attīstību, kas nozīmē: ja mēs šādā veidā filozofiski domājam, tad mēs varam sasniegt attīstītākās Eiropas valstis pēc gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Tas ir tas risks. Jo liela daļa cilvēku nav gatavi gaidīt trīsdesmit vai četrdesmit gadu, lai tad varbūt kaut kad viņi vai viņu bērni varbūt kaut ko sasniegtu. Mūsu pamatproblēma ir tā, ka valsts vadība nekad nav definējusi mērķi, kuru mēs gribam sasniegt. Jo eiro nav mērķis, tas ir līdzeklis. Mums valstij nav mērķa. Mums nav stūrakmens stabiņa, kur mēs gribam nokļūt. Mums nav proaktīvas valsts attīstības politikas. Tomēr attiecībā uz šiem scenārijiem mūsu lielais pārmetums ir tas, ka valdība un Finanšu ministrija tos izvilka no atvilktnes. Mēs, uzņēmēju organizācijas, par to uzzinājām no ziņu portāliem. Pirms tam bija dota virkne solījumu, un, ja šos solījumus ir grūtības pildīt, tad ir jāsāk sarunas ar partneriem.
Kā vērtējat, ka likumā jau ir noteikts, ka iedzīvotāju ienākuma likme 2015. gadā būs 20%, bet valdība visos trijos scenārijos nāk klajā ar ierosinājumu 2015. gadā noteikt 23% likmi?
Tas tieši bija sarunas priekšmets pirmdienas sarunā gan ar premjeru, gan finanšu ministru. Ja jau aiziet tik tālu, ka likumu nepilda, tad kāda var būt uzticība? LTRK bieži ierodas ārvalstu vēstnieki, kas parasti nāk kopā ar potenciālajiem investoriem. Un arī vietējiem investoriem tas ir svarīgi. Un tas, kas viņiem ir vispirmāmkārtām svarīgi, ir prognozējamība un solījumu pildīšana. Faktiski šāda nodokļu sistēmas raustīšana un likuma nepildīšana, kādu vērojam ar Finanšu ministrijas piedāvātajiem scenārijiem, atstāj ļoti dziļas sekas. Ar to uz kādu laiku tiek grauta uzticība valsts varai un valdības darbību prognozējamībai. Jebkurš investors vēlas kaut kādu elementāri prognozējamu skaidrību. Ja valsts vara ir apsolījusi noteiktu nodokļu politiku ar noteiktām likmēm, tad pie tās ir jāturas. Bieži vien ir izdevīgāk zaudēt kādu latu ienākumos, bet nesagraut uzticību, nesagraut vienošanos.
Ir pagājušas simts dienas, kopš amatā ir izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Kā vērtējat viņa darbu?
Es viņa darbu vērtēju pietiekami neitrāli, jo es saprotu situāciju. Viņam ne tuvu nav viegli. Roberts Ķīlis mantojumā bija atstājis sadursmi saistībā ar augstskolu akreditāciju. Augstskolu akreditācijas process bija apstājies. Ienākot Vjačeslavam Dombrovskim, viņš pieņēma to politisko lēmumu, ka nevar turēt visu sistēmu neziņā, un faktiski mēneša laikā «nokopa» šo akreditāciju. Visas programmas, kurām nebija galīgi lielas problēmas, tika noakreditētas. Augstākā izglītības sistēma ieguva vismaz kaut kādu skaidrību, ka tā var funkcionēt un darboties. Šajā īsajā laikā, kas ir simts dienu, nav izdarīts nekas izcils, bet nav sastrādātas arī nekādas muļķības. Bet mūsu valsts trakums īstenībā ir tāds, ka es jau sen esmu pazaudējis skaitu, cik mums ir bijis izglītības ministru pēdējos divdesmit gados. Turības augstskolai šogad paliek divdesmit gadu, un man liekas, ka arī izglītības ministru šajā laikā ir bijis divdesmit, ja ne vairāk. Un atkal no prognozējamas, pēctecīgas valsts attīstības viedokļa šāda ministru maiņa ne pie kā laba neved.
Kādā noskaņā šogad augstskola Turība gaida jaunā mācību gada sākumu?
Uzņemšana vēl nav beigusies, bet mēs visas tās tendences redzam. Pati galvenā tendence ir tā, ka faktiski pieaug tas, kas ir mūsu izglītības eksports. Interese par studijām Turībā pieaug ārvalstu studentu vidū. Un tas kompensē un pat vairāk to, ka ir demogrāfiskas problēmas ar Latvijas studentiem, ko nosaka dzimstības krišanās un aizbraukšana projām no valsts. Šogad pirmajā kursā Turībā studēs aptuveni 20% ārvalstu studentu no kādām 35 valstīm. Mana prognoze ir tāda, ka pēc desmit gadiem Turība būs normāla starptautiska augstskola, kur ārvalstu studentu skaits būs aptuveni puse. Un tas arī ir objektīvi mūsu laikmetam.
Latvijas studentu skaits neizbēgami samazinās?
Protams, protams. Tas samazinās visur. Tā ir elementārā statistika, faktiski šogad vidusskolu beidzēju skaits kaut vai pret pagājušo gadu ir krities aptuveni par 10%. Man pašlaik nav statistikas, tā būs kaut kad ziemā, kad mēs redzēsim, cik no tiem bērniem, kuru jau tā ir mazāk, vēl būs aizbraukuši studēt uz ārzemēm. Varbūt arī lielāks skaits aizies uz profesionālo izglītību, bet arī to mēs vēl tikai redzēsim. Bet redziet - budžeta vietu skaits no tā nemainās. Līdz ar to paliek kritiski mazāk to bērnu, kas mācās par savu naudu. Tām augstskolām, kurām nav budžeta vietu, vienīgais attīstības veids ir ārvalstu studenti. Izglītības sistēma, kas ir bijusi pēdējos divdesmit gadus, ar steigu ir jāmaina. Pasekojot mēs redzam, ka daudzviet budžeta vietas netiek aizpildītas. Mēs kā nodokļu maksātāji samaksājam naudu, kuru neefektīvi pārdala valsts augstskolām, kurās neviens nemaz nenāk mācīties par budžeta līdzekļiem. Jūs saprotat? Te mēs atkal nonākam atpakaļ pie jautājumiem par kopīgo valsts politiku. Mums tā politika notiek pēc inerces - kā notiek, tā notiek. Revolūcijas uz ielām nav, tātad labi, viss notiek. Tomēr, ja mēs gribam šo valsti izglābt, mums ir jāizmainās strauji. Mēs esam vēsturiski liecinieki tam, ka mūsu valsts un mūsu nācija pakāpeniski izbeidzas. Ja mēs kā sabiedrība kaut ko būtiski nemainīsim, tad vēsturiskajos rakstos to pieminēs tā, ka bija tāda bēdīga situācija, bet bija inerce un nekas netika izdarīts.