Viņš vēra vārtus un iegāja koka sargājošajā pakrēslī. Māja šķita tukša - visi ļaudis acīmredzot bija aizgājuši līgot. Naktsvējā apkārt šūpojās dārzs, mežonīgi un saldi vasaras pilnbrieda trakumā saziedējās pliederi un jasmīni. Lielās istabas logs bija vaļā. Francis iekārās palodzē ar rokām un klusi pasauca - Zuze!
Pie istabas lielā galda cepļa gaišumā sēdēja Zuze ar baltu balodi klēpī. Viņa neatsaucās Francim, bet sadrebēja ar visu augumu - kā kalns, kas atmostas no simtgadu miega. Viņa nebija ticējusi, ka Francis atnāks. Bet cerējusi gan.
Cauri sincēm, tumsā uzgrūzdamies lietām, Francis iegāja Brunovu istabā. Ceplī pa dienu bija cepta maize. Tas izstaroja siltumu, un lēnas liesmas vēl laizījās ap nesen uzmesto zaru bunti cepļa priekšiņā. Balodis, ieraudzījis atnācēju, izbijās un sāka sisties ar spārniem. Zuze viņu noturēja aiz kājām.
- Kur tu ņēmi balodi? - iejautājās Francis, kad putns aprima un ar sarkanām, gudrām acīm lūkojās viņā.
- Izpostītā perēklī. Māte man bērnībā teica: ir tāds ticējums - ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.
Viņa strauji piecēlās un pagriezās pret cepli:
- Nevajag, tu viņu apdedzināsi! - Francis iesaucās.
Zuze izmeta balodi pa logu un noskatījās pakaļ.
- Nu, kāpēc tu tā uzvedies...
Francis neprata atrast vārdus savai izjūtai. «It kā tavs savtīgums mūs abus pazemotu,» viņš būtu varējis teikt, bet arī tas nebija precīzi.
- Ja es gribu augstāk sniegt, vai tiešām tev jāvelk mani atpakaļ?
- Vai es ko saku? Ej - sniedz…
- Bet tu raudi. Es tā nevaru aiziet, Zuze.
- Visi zina par mums... visa mana dzīve... tad man jālec upē... man taču nekā cita nav, tikai tu. - Tagad viņa neprata atrast vārdus.
- Visi zina, bet visi sapratīs, ja mēs atteiksimies viens no otra lielākas idejas labā. Es gribu daudz darīt dēļ tautas, - Francis lūdzās, tad atmeta ar roku. - Sieviete paliek sieviete. Domā, kāds cits spēks ir stiprāks par garīgo? Tu laikam būtu laimīga, ja es tagad parādītu gļēvumu un iekristu tavos slazdos?
- Slazdos? - sašutumā iesaucās Zuze.
Pavīpsnājusi viņa sataustīja aiz sijas aitu cērpamās dzirkles, atsita matus no pleciem kā zīda aizkaru un sāka griezt. Gludas un zilgani spīdīgas šķipsnas smagi kā ledus krita uz galda, sadalīdamās vizuļos.
- Ne Dieva aicinājuma dēļ! Tu atsakies visa cita dēļ - augstākas idejas, karsti mīļotas mātes, tautas dēļ, - griezdama viņa teica. - Tas viss ir man nesaprotamā valodā. Kā var mīlēt visus, ja nemīl vienu?
Francis mēģināja viņai atņemt dzirkles. Bet viņa bija veiklāka, novērsās un iesmējās:
- Es tevi nevelku atpakaļ.
Viņa nogrieza pēdējo cirtu un nometa kopā ar grieznēm uz galda:
- Še, Sebald, mana atsacīšanās!
Zuzes galva ar īsajiem, spurainajiem matiem un slaikais stāvs izskatījās daiļi, bet Inflantijā tā staigāja tikai tīfa vai citas ligas skartas sievietes. Viņai piestāvēja īsi mati. Slīpās, zaļās acis šķita spulgojam bālajā vaigā ar divkārt lielāku spozmi. Tikai Francim vēl nebija izpratnes par šādu sievietes skaistumu.
(Turpinājums 25. jūlija numurā)