Kopaina - nevienmērīga
Kā atzīst LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra (DZM) vadītāja Dace Namsone, tehnoloģiskais aprīkojums skolās ir ļoti atšķirīgs. «Īpaši pamatskolās tas joprojām nav pietiekams, lai mācību vide būtu atbilstoša laikam,» viņa saka.
Arī Latvenergo projekta FIZMIX vadītājs Kārlis Kravis, kurš pats savulaik bijis Iespējamās misijas pedagogs, teic, ka pieejamās tehnikas klāsts skolās ir stipri dažāds, turklāt nereti atkarīgs no skolotāja «caursistspējas». «Vidusskolas ir saņēmušas aprīkojumu caur DZM projektu. Ir skolas, kurām ir saglabājies aprīkojums no agrākiem laikiem. Bieži šīs ierīces skolotājiem ir grūtāk saprotamas, bet tās noteikti ir kvalitatīvas, un ar tām, piemēram, fizikā, var parādīt ļoti daudz. Projektors ir visās skolās, bet interaktīvās tāfeles - ne vienmēr. Interaktīvās tāfeles arī mēdz novecot, un pats esmu saskāries ar situāciju, ka skolā ir trīs šādas tāfeles, bet tās tiek lietotas kā ekrāni, jo skolā vairs nav programmu, kuras ielādēt datorā,» K. Kravis stāsta. Viņš teic, ka ir gan skolas, kas tehnikas un tehnoloģiju ziņā ir «bruņojušās līdz zobiem», gan tādas, kurās aprīkojuma ir ļoti par maz vai tas ir novecojis. «Tā tas ir ne tikai mazās lauku skolās, bet arī lielās Rīgas skolās. Tomēr Rīgā tas tiešām ir vairāk saistīts ar skolotāju uzņēmību, bet laukos - ar naudu.»
Kodolreakcija paša rokām
K. Kravis norāda, ka nav dzirdējis, ka skolotājus skolās kāds apmācītu rīkoties ar nopirktajām ierīcēm. «Ja ir kaste, kurā iespējams parādīt teju visus fizikas likumus, tad līdzi nāk grāmatiņa ar aprakstiem, tomēr, piemēram, skolā atsūtītajiem sensoriem iespējas ir lielākas, nekā skolotāji izmanto.» Viņš pārliecinājies, ka skolēnus aizrauj praktiska darbošanās, tāpēc ar vienu iekārtu vai eksponātu klases priekšā ir par maz. FIZMIX bieži dodas uz skolām, nodarbībās dod iespēju katram darboties pašam un veido eksperimentus no elementārām ikdienas lietām. «Taču šādus resursus, kurus atved FIZMIX, skolas nepērk, tāpēc bieži vien skolotāji tos neizmanto, jo jāiegulda personīgie līdzekļi un darbs eksponāta izveidošanā. Piemēram, lai parādītu, kā notiek kodolreakcija, vajadzīgi 50 peļu slazdi, tikpat galda tenisa bumbiņu. Kur lai skolotājs tik daudz ņem?»
D. Namsone uzsver, ka mācību līdzekļu gatavošana pašu rokām ir svarīga 1.-6. klasē, kad skolēns mācās izzināt pasauli novērojot, taustot, eksperimentējot, veidojot. «Ja šis posms ir izpalicis, nereti arī apgūtā jēga ir pazudusi. Skolotājam pašam vajadzētu veidot tos mācību līdzekļus, kurus viņš māca veidot skolēniem, lai skolēni saprastu, kā top un darbojas lietas. Ideāli, ja skolotājs tad tiktu nodrošināts ar dažādu modeļu komplektiem un sagatavēm,» D. Namsone saka.
Daudz vērtīgu ideju šādiem mācību modeļiem tagad atrodams DZM izveidotajā mobilajā un modernajā mācību klasē, kas tika atklāta pagājušajā nedēļā centra telpās. Klase veidota kā materiālu, eksponātu un tehnoloģiju bāze mūsdienīgam mācību procesam eksaktajos priekšmetos. Tajā pieejamas arī dažādas mācību spēles, planšetdatori, interaktīvā tāfele, digitālas mērierīces, eksponāti praktiskiem eksperimentiem un pētniecībai u. c. Klases saturs ir pārvietojams, tāpēc ar to nodarbības varēs vadīt arī skolās, kurās tehniskais aprīkojums pieklibo.
Tomēr K. Kravis piebilst, ka ļoti daudz kas atkarīgs no skolotājiem. «Daļa veido lietas paši, bet daļa ir ļoti aizņemti arī citos darbos, tāpēc viņiem nav laika. Turklāt tas prasa atkāpi no stundas ierastā formāta un ievelkas ilgāk par vienu mācībstundu.»
Daudzviet māca pa vecam
Digitālo tehnoloģiju izmantojums skolās kļūst arvien nepieciešamāks, tomēr te nereti slēpjas zemūdens akmeņi. «Kādā skolā stundā izmantoja prezentāciju, kas ar projektoru tika projicēta uz interaktīvās tāfeles. Stundas vērotājs atzīmēja, ka stundā tika izmantota interaktīvā tāfele...» piemēru min K. Kravis un piebilst, ka tehniskā aprīkojuma pienācīgā izmantošanā ļoti vajadzīga skolotāju apmācība.
Arī D. Namsone stāsta: «Pētījumi rāda, ka aprīkojums, kaut vismodernākais, ir tikai rīks, kas skolā uzlabo mācību vidi, bet ne mācību rezultātu. Arī vismodernāk aprīkotajā klasē var nākties redzēt tādu pašu mācību procesu, kāds tas bija pirms 30-40 gadiem. Aizstājot diaprojektoru ar interaktīvo tāfeli un videoprojektoru, mācīšanās ieguvums skolēnam nemainās. Atslēga ir mērķī un uzdevumā, kuru skolotājs dod veikt skolēnam, lai darbotos ar tehnoloģijām. Ja skolēns tikai turpina skatīties un klausīties, tad no tehnoloģiju izmantošanas ieguvuma nav. Skolēnam jābūt tam, kurš strādā ar balsošanas pulti, planšeti, sensoru u. c.»
Lai spētu konkurēt XXI gs. tehnoloģizētajā pasaulē, bērniem tehnoloģijas ir jāprot izmantot, abi eksperti ir vienisprātis. Ja bērni to neprot vai lieto bezjēdzīgi - tas ir tāpēc, ka nav mācīti to darīt pareizi, uzskata K. Kravis. Savukārt D. Namsone uzsver, ka skolēni digitālajā pasaulē ir vairāk «vietējie» nekā skolotāji, kas šajā vidē lielā daļā gadījumu ir nedroši ienācēji. «Veiksmīgs tehnoloģiju lietojums būs iespējams, ja starp skolotājiem un skolēniem veidosies partnerattiecības.»
Līdzīgi domā arī triju lielu Latvijas IT uzņēmumu pārstāvji, kam lūdzām pakomentēt skolu tehnisko aprīkojumu un pedagogu un skolēnu prasmi ar to strādāt. Tiem visiem - Microsoft Latvia, Samsung Electronics Baltics un Accenture Latvia - ir arī savas programmas, kas vērstas uz skolotāju un skolēnu digitālo prasmju izkopšanu un mācību procesa modernizēšanu skolās.