Tā ir gāze, kas veidojas faktiski jebkurai organiskai vielai apstākļos, kuros nav skābekļa. Tad rūgšanas procesā veidojas biogāze, kuras sastāvā 50-60 procentu ir metāns, pārējais - citas gāzes. Tas nozīmē, ka dabasgāze pēc savas enerģētiskās vērtības būtu definējama kā 50-60% no dabasgāzes vērtības. Šo enerģiju mēs varam dedzināt tieši apkures katlā un iegūt siltumu, varam dedzināt koģenerācijas iekārtā un iegūt gan siltumu, gan elektrību, mēs to varam attīrīt un pumpēt iekšā automobiļos vai dabasgāzes tīklā. Latvijā populārākais un visplašākās diskusijas izraisošais variants ir otrais - koģenerācija.
Cik noprotams, līdz šim biogāzes projektu skaits tikai palielinājies, bijis tāds kā bums, bet nu Ekonomikas ministrija pauž, ka spēles noteikumi ir jāmaina. Jaunu atļauju izsniegšana jāiesaldē, jāpārskata, kā un cik lielā apmērā valsts sniedz atbalstu šai nozarei. Kur jūs redzat netaisnību šajos plānos?
Netaisnība ir pašos pamatos, ka šādus soļus vispār mēģina spert, kaut ko populistiski apgalvojot... Tikai tāpēc, ka biogāzes iekārtu uzstādīts vairāk nekā citos zaļās enerģijas veidos, nu ir «pavilkušies», ka biogāze esot tas lielākais kaitnieks. Lieli tarifi, kukurūzas lauki... Stāsts stāsta galā. Bet tā sakne ir pavisam vienkārša... Redz, esot liels tarifs. Nu un? Visa pasaule kaut ko maksā, atbalstot tehnoloģijas, kas vajadzīgas, lai mazinātu atkarību no fosilajiem energoresursiem. Būtu uzlikuši nodokli gaisa piesārņošanai, arī visi bļautu. Ja paskatās kaut vai Regulatora mājaslapā, te ir bilde, kas rāda: no 1. aprīļa iedzīvotājs par kilovatstundu maksā 11 santīmu, koģenerācija un atjaunojamie resursi šajā summā veido 1,23 santīmus. Labi, pieņemsim, ka 10% ir pārāk daudz. Bet paņemam segmentus - 0,9 santīmus veido dabasgāze, kas aiziet uz koģenerāciju!
Bet jūs taču zināt, kā tas kopējais stāsts veidojās: savulaik atjaunojamās enerģētikas projekti bija tieši saistīti ar konkrētiem politiķiem, respektīvi, tas bija politbizness, kam ar zaļo domāšanu maz sakara...
Ha, tie politiķi jau nekur nav pazuduši! Viņi bija un ir - starp vienām, otrām vai trešajām rokām, bet viņi tur ir klāt. Cik tas bijis godīgi, cik negodīgi - tas ir cits stāsts. Kvota vispār ir strīdīgs pasākums - vienam ir iespēja kaut ko iegūt, teiksim tā, bez rindas... Es jums pateikšu, kur ir tas lielākais ļaunums! Ir vēja staciju, biogāzes staciju u. c. projekti, kas ir īstenoti vai ir saņēmuši kvotu ar vai bez politiķa «apakšā». Tagad, kad ir skaidrs - līdz 2016. gadam jaunas atļaujas netiks izsniegtas -, tie projekti kļuvuši zelta vērti, jo citu vienkārši nebūs. Respektīvi, var tirgot jau gatavus projektus, vienkārši atļauju saņēmušus projektus, kuri vēl nav īstenoti. Tas zemnieks, kurš ir uzstādījis biogāzes iekārtu savos 1000 hektāros, nepārdos un uz Londonu neaizbrauks. Savukārt tas investors, kurš ir nopircis pleķīti un dabūjis atļaujas, pārdos par bargu naudu...
Tomēr - kā vispār veidojās paaugstinātais tarifs, par kādu biogāzes ražotāji pārdod savu «preci» Latvenergo? Kāpēc tieši tik un ne mazāk?
Redziet - kad tas ļembasts pirms vairākiem gadiem sākās, to tarifu jau gribēja vēl augstāku - apmēram 20 santīmu par kilovatstundu. Tagad ir apmēram 14 santīmu. Jo tolaik bija viens liels uzņēmējs, kas gribēja to visu koncentrēt savās rokās, un tad gan tur tika politiski sazīmēts... Bet tad norāva to ciparu lejā. Cik pašreizējais tarifs ir pamatots, grūti pateikt, jo neviens nevar pateikt, kāda biogāzei ir pašizmaksa. Tas atkarīgs no konkrētā projekta. Getliņos tā būs viena, Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtās - cita, vienam kā izejviela vairāk ir kukurūza, citam govju mēsli... Nevar arī teikt, ka konkrēti lauksaimniecībā iegūtā biogāze ir īpaši dārga un tāpēc cena jāsamazina. Bilde jāredz kopumā - padomāsim, kādi ir platību maksājumi zemniekiem citur Eiropā!
Kāds ir jūsu redzējums par Latvijas enerģētikas nākotni kopumā? Prezidents, viesojoties mūsu redakcijā, nāca ar atklāsmi par jaunu HES uz Daugavas. Leiši būvē atomelektrostaciju...
Tik un tā būs mistrojums - nebūs tā, ka būs tikai zaļā enerģija vai tikai, teiksim, atomenerģija. Katrai valstij ir savs ceļš. Piemēram, igauņi savos plānos biogāzei vispār ir ielikuši nulli. Attiecīgi viņi atbalsta vēja enerģijas projektus.
Bet vispār jau mēs Eiropas kontekstā ar savu zaļās enerģijas īpatsvaru izskatāmies labi...
Eiropas direktīvas runā par noteiktu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru dalībvalsts patēriņā. Tas nozīmē, ka var vai nu kāpināt zaļās enerģijas apjomus, vai arī samazināt patēriņu. Man radies iespaids, ka Ekonomikas ministrija izvēlējusies otro variantu - visu nogriezt.
Intervēja Guntis Bojārs, sagatavoja Māris Zanders