Man ir Nacionālā teātra abonements, un mums ar mammu ir ļoti jauka tradīcija: ejam kopā uz izrādēm un pēc tam tās pārrunājām. Pēdējā? Uzreiz nemaz nepateikšu, jo izrāžu ir tik daudz: Jaunajā Rīgas teātrī, Dailes teātrī. Ļoti patīk, ka operā sarunās pirms pirmizrādes (piemēram Seviljas bārddzinis) stāsta, kā tapusi šī mūzika. Man pat īpaši gribējās iet nevis uz pirmizrādi, bet uz šīm sarunām un ģenerālmēģinājumu. Pilnīgi cita aura. Man bija laiks septiņus mēnešus atpūsties, un es domāju: nu beidzot jāizlasa (Dž. D. Selindžers) Uz kraujas rudzu laikā. Par ko viņi tur ņemas? Kāpēc to grib uzņemt filmā? Es domāju, ir maz cilvēku Latvijā (mēs varētu saskaitīt tūkstoti), kuri pilnībā izlasījuši Bībeli un abas Korāna interpretācijas. Es izlasīju Korānu Imanta Kalniņa tulkojumā, un tagad man ir izaicinājums palasīt, kā tulkojis Uldis Bērziņš.
Pavadot piecas dienas Stambulā un iesaistoties kultūras vidē, es sapratu, ka tieši kultūra ir integrācijas sākums, jo kultūra raisa pozitīvas emocijas un ir prieks. Pasaule ir ļoti mainīga, un viss ir kaut kādā veidā iekļaujošs un pārsniedzošs.
Tad sakiet, ka panākt reālu integrāciju tepat, lai latviešu un krievu informācijas un kultūras telpas nebūtu savstarpēji tik nošķirtas? Piemēram, lai krievu skatītāji biežāk nāktu uz latviešu teātriem?
Kā klasiska vadītāja, kas mācījusies dažādas vadības teorijas un lietojusi tās praksē, es teiktu: vienmēr ir mērķis, ko vēlamies sasniegt. Mēs vēlamies sasniegt integrāciju - ka esam vienoti, dzīvojam vienā telpā. Bet, lai tur nokļūtu, ir jāskatās, kur mēs šodien esam. Jā, ir jāatzīst: ir dažādas kultūrtelpas un problēmas. Kā to risināt? Kultūra ir viens no risinājumiem. Nevis nospiežot citus, bet mainoties ar identitātēm, kļūstam bagātāki. Ja krieviski, ukrainiski vai poliski runājošie cilvēki Latvijā saprot, ka latviskā identitāte viņus bagātina un tādā veidā viņi kļūst konkurētspējīgāki pasaulē, tad jau vajadzētu būt, ka viņi pēc iespējas ātrāk apgūst šo identitāti. Bet kā tas ir gadījies, ka krievvalodīgo ģimenē augošie bērni ir bagātāki nekā mūsējie, jo brīvi runā krieviski un latviski? Bet mūsu, latviešu, ģimenēs bērni ir kļuvuši nabagāki, jo nerunā brīvi krieviski.
Vai var radīt valstiskus mehānismus, lai krievi ietu uz Dailes teātri?
Profesionālā māksla uzrunā katru. Ģimenes, kurām mātes valoda ir krievu valoda, ir regulāri operas un JRT apmeklētāji, un es domāju, ka uz lieliskajām Dailes teātra izrādēm nāk arī daudz krieviski runājošo. Es pati sēdēju zālē un redzēju, ka uz Serebreņņikovu nāca ļoti daudz krievu. Jaunais Biržas muzejs ir lieliska vieta, kur katrs vēlētos nākt. Sakoptās, profesionālās kultūrvides ir tās, kuras to veicina.
Mēs arī sadarbībā ar laikrakstu Čas veicām salīdzinošu pētījumu: kas krieviem un latviešu ir svarīgs Latvijā. Izrādījās, krieviem ļoti svarīga ir dzimtenes sajūta. Bet, pārjautājot, ko viņi uzskata par dzimteni, Latvijas krievi atbildēja - Krieviju.
Man bija līdzīgs pētījums, kad pirms trim gadiem jautāju uzņēmējiem, ko viņi uzskata par galvenajām vērtībām. Latvieši teica, ka tā ir valsts un Latvija, bet krievu biznesmeņi teica - tā ir ģimene. Tātad cilvēki nejūtas šeit līdz galam piederīgi. Tas ir jārisina ar konkrētiem pasākumiem, radot šiem cilvēkiem mājas sajūtu un to, ka blakus kultūra ir bagātība.
Tad varbūt vajadzēja ņemt valdībā Saskaņas centru, lai veicinātu krieviem mājas sajūtu?
Ir radīts mīts, ka runa ir par krieviem. Būtībā diskusija bija par boļševismu un sociālismu. Tajā pašā laikā, runājot ar cilvēkiem no SC, atklājas, ka daudzi no viņiem ir ļoti lojāli Latvijas valstij. Es domāju, ka esam izaugsmes fāzē. Esam sapratuši, ka godīga politika ir vērtīgāka nekā iepriekšējā. Nākamais solis ir izaugt līdz sadarbībai kopā.
Kādas ir jūsu prioritātes, sev jaunajā amatā izvirzītie pamatmērķi?
Vienīgā nozare, kura Latvijai nes reālu labumu pasaules publiskajā telpā, ir tikai kultūra. Visas labās ziņas ir tikai par kultūru. Iesāktie darbi ir jāturpina. Tas, ko pievienošu no savas puses un kas ir mana prioritāte, ir domāšanas veids. Šodien bieži atkal, jo īpaši budžeta kontekstā, runā, ka kultūra ir patērējoša. Draugi mīļie, tas ir mīts! Kultūrā šodien katrs ieguldītais lats nes atpakaļ vēl vienu latu. Pirmais, ko pievienoju, ir mērķtiecība: kādi mērķi kultūrai ir jāsasniedz? Ir pieci galvenie mērķi.
1. Kultūra ir sabiedrības saliedētājs kopienas attīstībā. Sevišķi trakās patērēšanas laikā tā ir jēgas meklējums un identitātes veidošana.
2. Kultūra piesaista naudu. Ir pilnīgi skaidrs, ka investori vēlas investēt tajās valstīs, kur ir attīstīta kultūra. Pasaules Banka saka: kultūra ir ekonomikas dzinējspēks.
3. Reālā naudas pelnīšana. Šodien Latvijā kultūra reāli pelna naudu. Kinoindustrija pagājušajā gadā piesaistījusi 9 miljonus. Slavens fenomens ir Cēsu mākslas festivāls: piecos gados 11 attīstīti objekti, 20 miljoni piesaistītas naudas. Varētu runāt un runāt par to, ka reāls ieguldījums ekonomikā ir no kultūras.
4. Reģionālā attīstība. Cilvēki saprot, ka pilsētās, kurās ir kultūra, ir labāk dzīvot nekā, kur tās nav. Kultūra arī rada darbvietas.
5. Kultūra rada inovatīvu, radošu vidi. Piemēram, inženieris iedvesmojas no izrādes un rada jauno Latvijas Nokia.
Vai līdz šim kultūras procesam mērķtiecības nebija?
Pirmais ir mērķtiecība: kultūras jēga un argumenti, ka nevis patērējam, bet dodam valstij. Otrs ir finansējums jeb kultūras ekonomika. Tā sastāv no četriem lieliem blokiem. Pirmais ir Latvijas valsts budžets, kur Latvijas valsts pasūta profesionālo un nacionālo mākslu. Otrs resurss ir radošā industrija, kur teātri, orķestri, opera, muzeji u. c. pelna paši ar savām aktivitātēm. Trešais ir visa veida fondi, Eiropas fondus ieskaitot (pasaulē ir ļoti daudz fondu, kas atbalsta kultūru). Ceturtais ir mecenāti un sponsori, valsts kapitāldaļu sabiedrības ieskaitot. Mūsu uzdevums ir rādīt sabiedrībai, kur, cik daudz un kāpēc ir kultūra, faktiski to, ka bez kultūras nedzīvojam nevienu mirkli.
Vēl nesen (sociālā partnera statusā) jūs valsts nozaru funkciju auditā kultūrai ielikāt viszemāko atzīmi un valdībai ieteicāt: «Ja kādam var griezt, tad kultūrai.» Tagad sakāt, ka kultūra ir dzinējspēks un nedrīkst nogriezt ne santīmu. Jūsu attieksme radikāli mainījusies.
Redziet, jūs šobrīd atkal vairojat mītus!
Mēs tikai citējam jūs.
Toreiz bija jāizlemj, laist valsti uz maksātnespēju vai ne? Ja valdība būtu pieņēmusi šādu lēmumu un nebūtu ņēmusi aizņēmumu, tad kādu laiku (teiksim, pusgadu) naudas nebūtu vispār ne pensionāriem, ne skolotājiem, ne medmāsām, ne policistiem. Bija jautājums, ko darīt. Vienīgais, ko varēja, - griezt, kur vien iespējams. Uzņēmējiem iedeva izvērtēt prioritātes. Kā jūs domājat, kas ir pirmais pēc Maslova piramīdas: paēst, siltums, drošība, veselība? Loģiski, ka kultūra bija pašā apakšā. Šodien ir pilnīgi cita situācija. Šobrīd, kad attīstība iet uz augšu, kultūra ir parādījusi, ka spēj ģenerēt darbvietas. Kāpēc? Tāpēc ka vismazāk ir jāiegulda. Lai radītu darbvietu, pietiek ar talantu, varēšanu, enerģiju. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad mums ir svarīgas darbvietas un izaugsme, nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt kultūru.
Pašlaik Maslova piramīda vairs nedarbojas?
Ir pilnīgi citi apstākļi.
Es mēģinu strikti ielikt argumentos, ciparos, jēgā. Lai nav tā, ka pasaka: mēs nezīmēsim. Bet ko tas nozīmē? Ja nezīmēsim, nebūs tā un nebūs tā. Bet, kad atnāku pie premjera un parādu: ieguldām tik, dabūjam ārā tik. Te ir tādi cilvēki, te ir rezultāts. Tā ir cita saruna. Skaitļus var aprēķināt diezgan vienkārši, un ir pilnīgi skaidrs: mums nevajag airBaltic, ja nav Operas. Šobrīd gatavojos sarunai ar Rīgas mēru Ušakovu par Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB). Ir precīzi izrēķināts, kā pēc tās nodošanas attīstīsies viss rajons: kafejnīcas, veikali, darbavietas, radošās darbnīcas, infrastruktūra, zemes cena.
Sarunai ar Ušakovu gatavojaties tāpēc, ka viņš nosaucis LNB būvēšanu par stulbu (pārāk izšķērdīgu) projektu?
Nē. Tāpēc, ka mums ir ļoti nozīmīgs kopīgs projekts, un būs vajadzīga cieša sadarbība, jo 2015. gadā Latvija būs Eiropas prezidējošā valsts, 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. 2013. gadā Dziesmu svētki, kuri būs ļoti īpaši. Notiks Pasaules koru olimpiāde, 2012. gadā nodosim bibliotēku. Pasaules zīmolu pētnieks Saimons Antholds piedāvāja skatījumu, ka Rīga ir ziemeļu zvaigzne. Ja vēlamies būt reāla ziemeļu zvaigzne, tad kultūra ir tā, kas to spodrinās.
Bet no kurienes, jūsuprāt, Ušakovam par LNB varēja rasties tāds viedoklis?
Tāpēc ka mīti, stereotipi par kultūru kultivēti ilgus gadus un ne tikai Latvijā. Iepriekšējā aksioma bija, ka kultūrai jādod tāpēc, ka tā ir laba. Un patēriņa laikmetā, konkurencē par laiku un naudu komercija ir uzvarējusi. Bet par kultūru ir mīts, ka tur tikai jādod. Tas ir jākliedē, un jārāda ieguvumi.
Kas notiks ar mūsu kultūras zīmoliem, kuri sūdzas par naudas trūkumu, piemēram, ar Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Karela Marka Šišona vadībā, kuram turklāt nākamgad maijā beidzas darba līgums?
Esmu gatava runāt gan ar orķestri, gan ar tā vadību. Vispirms jāsaprot, ko ar orķestri gribam sasniegt 3-5 gados, kas ir mērķis. Kad saprotam, ko vēlamies sasniegt: profesionālajā mākslā, nacionālajā mākslā, kultūras pieejamībā, paši nopelnīt, kaut ko radīt, tad skatāmies, kāds diriģents būtu vajadzīgs, lai to sasniegtu. Iespējams, tas ir Šišons. Iespējams, divi vai trīs citi. Šī diskusija ir nepieciešama, caur mērķtiecību izvēlamies to, ko mums vajag. Valsts dod dotāciju, bet mūziķi nopelna arī paši, viņiem ir ovācijas Japānā un Eiropā, tur ir honorāri. Treškārt, ir dažādi pasaules fondi, kas atbalsta klasisko mūziku, - meklējam tos! Ceturtkārt - sponsori. Šo visu saliekot kopā, spējam radīt platformu sarunai par LNSO. Ja jautājat, vai vajag Šišonu, tad es jums teikšu, ka būtu muļķīgi, ja es zvanītu Ojāram Rubenim uz Nacionālo teātri un teiktu: ziniet, man ļoti patika Serebreņņikovs, es gribētu, lai viņš atkal ir, un es gribētu, lai viņš uzved Karu un mieru un lai Natašu Rostovu tēlo Dita Lūriņa.
Kā Latvijai vērtēt notikumu, kas saucas Jaunais vilnis?
Radošā industrija, kura ļoti labi nopelna.
Un kultūras pienesums?
Kultūrtelpa ir gan profesionālā māksla, gan izklaide. Es tāpat jums varētu jautāt, ko jūs domājat par to, ka t. c. Alfa ir kinoteātris. Tā ir tāda pati kultūrvide kā opera, cilvēki iet un tērē naudu. Mums ir svarīgi, lai cilvēki tērētu naudu ne tikai Alfā, bet arī Operā un muzejā. Lai viņi pirms Ziemassvētkiem nevis staigātu pa lielveikaliem, domājot, ko nopirkt bērniem, ko viņi pēc tam izmetīs ārā, bet nopirktu viņiem biļetes uz jauno Biržas muzeju, vecākiem uz teātri vai ģimenei uz operu.
Vai notiks konkurss uz Operas direktora amatu? Un cik pamatota, jūsuprāt, ir Operas prasība pēc papildu pusmiljona latu?
Decembrī, pēc likuma, būs konkurss uz Operas vadītāja vietu. Katrs var pieteikties, bet es domāju, ka Andrejam Žagaram būs milzīgas priekšrocības, jo tas, ko viņš ir izdarījis Operā, ir nenovērtējams darbs. Problēmas vienmēr bijušas ar finansējumu, bet tās ir jārisina. Kādā pētījumā, salīdzinot Rīgas, Tallinas un Helsinku operas, secināts, ka opera Rīgā ir vispelnošākā.
Vai tas, ka direktors pats iestudē izrādes, ir vai nav interešu konflikts? Vai administratīvo darbību jānošķir no radošās?
Konsultanti jau ir pateikuši, ka interešu konflikts ir. Direktors nevar būt radošais, un otrādi.
Jaunajā līgumā tas būs noteikts?
Ja ir interešu konflikts, loģiski.
Cik kultūras joma ir politizējusies, un cik lielu lomu kultūras naudas sadalē pilda politiķu gaume? Piemēram, kā Poļiščukas Teātra observatorijas gadījumā.
Viņa ir ļoti talantīga sieviete, kura iekrita politiķu lamatās. Tas ir vecais domāšanas stils, ka ar kādu politiķi var kaut ko sarunāt. Es ceru, tas ir beidzies.
Bet ar jums var sarunāt?
Vēlreiz saku: tikai mērķtiecība, ekonomika, sadarbība.