Tikai tad, kad te atkal sākšot garām plūst gājēji, varēšot teikt, ka krīze ir pārvarēta, bet vienkāršie cilvēki atlabšanu patlaban vēl neizjūt, saka V. Ļebedevs. Viņš vairs neklausās un neskatās ziņas, lai būtu mierīgāka dzīve, taču ir pārliecināts, ka kādreiz būs labāk. Viktors dzied Ērgļu korī, gaida lielos Dziesmu svētkus un priecājas par lietām, kuras citā zemē nevarot nopirkt ne par vienu eiro.
Īrijā novērtēts
Kad V. Ļebedevs pirmo reizi aizbrauca uz Īriju, viņam bija 21 gads. Toreiz peļņā uz ārzemēm devās tikai nedaudzie, jo tas bija 2000. gads. Viņš bija beidzis Cēsu arodskolu un vēlējās strādāt par galdnieku. Atšķirībā no daudziem tautiešiem, kuri nevar citā valstī izmantot savas profesionālās zināšanas un pelna naudu, strādājot noliktavās, rūpnīcās vai veļas mazgātavās, Viktoram bija darbs galdniecībā, kurā gatavoja koka logus un durvis. Gada laikā šī vienveidība gan sāka apnikt, un viņš atgriezās Latvijā.
Pusotru gadu pabijis mājās, Viktors uz Īriju devās otro reizi ar domu vēl vienu gadu pastrādāt, sapelnīt naudu instrumentiem un tad sākt Latvijā savu biznesu. Tas jau bija īsi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un drīz vien vairs nebija nepieciešamas darba atļaujas. Īrijā pavadītais laiks izvērtās ilgāks, un otro reizi no ārzemēm viņš atgriezās 2007. gadā, apņēmies Latviju vairs neatstāt. Tas nav viegli, jo šeit joprojām mazajiem ražotājiem ir grūti, bet no firmas Īrijā, kurā viņu toreiz iekārtoja kāds īru draugs un kura ražoja mēbeles, viņš joprojām ik pa laikam saņem piedāvājumu atgriezties. Viktors Īrijā varēja strādāt savā profesijā, darīt darbu, kas patīk, un par to vēl saņemt labu atalgojumu, kas bija tāds pats kā profesionālam īru mēbeļniekam. «Saimniekam bija vienalga, no kurienes esi. Viņam bija svarīgs rezultāts. Galdniecība ir mana sirdslieta, un es tiku tur novērtēts,» atceras V. Ļebedevs.
Citā zemē būsi svešais
Un tomēr viņš atgriezās, izveidoja galdniecību Eden Interior, kurā strādā tikai divatā ar kolēģi Raiti Unguru. Biznesu sāka pēdējā brīdī, kad jau bija jūtamas krīzes vēsmas. Atgriešanos V. Ļebedevs skaidro ar diviem iemesliem. Uz to iedvesmoja gūtie iespaidi atvaļinājuma laikā, kad redzējis, kā Latvijā visi būvējas un ar kādām lepnām mašīnām brauc pavisam jauni puiši - viņš ar savu labo algu tādu auto nevarēja atļauties. Ieraugot augstās cenas mēbeļu salonos par iekārtām, kādas arī viņš varētu izgatavot, šķitis: «Ja jau tā, tad es arī varētu normāli strādāt un pelnīt.»
Otru iemeslu Viktors raksturoja emocionālāk: «Nekur nav tik labi kā mājās. Mīlu Latviju, manas mājas un ģimene ir Ērgļos. Izej laukā - tur stirnas ganās, ezis pāriet pāri ceļam, no rīta vari aizbraukt pamakšķerēt. Ekonomiski izdevīgāk būtu strādāt Īrijā, bet nevar visu pārrēķināt naudā.» Citā zemē viss esot svešs, un arī pats tur vienmēr būsi svešais - tas esot tāpat, kā braukt ar līzingā iegādātu auto, kas it kā ir tava, tomēr pieder kompānijai.
«Tagad daru to, ko visu mūžu esmu gribējis darīt, - gatavoju labas kvalitātes, skaistas mēbeles,» saka V. Ļebedevs un piebilst, ka tieši pēdējais gads bijis visgrūtākais. Tagad ir dažādi atbalsta pasākumi jaunajiem mikrouzņēmumiem, bet mazie ražotāji, kas dibinājuši firmas pirms vairākiem gadiem, «ar savu patriotismu nekur tālu nav tikuši, bet tas nav iemesls, lai apstātos». Viktors labprāt pieteiktos uz valsts iepirkuma pasūtījumu un, piemēram, gatavotu vietējai skolai mēbeles, bet tas nav iespējams, jo, lai šādu pasūtījumu saņemtu, ir jābūt jau līdz tam veiktiem trim līdzvērtīgiem darbiem, un jauns uzņēmums pie pirmā pasūtījuma nevar tikt, lai gan varētu parādīt, ko jau ir paveicis, bet tās nav skolas mēbeles.
Tirgus Latvijā ir mazs, bet visiem gribas lētu preci, taču - ja esi tālu no Rīgas un strādā ar labas kvalitātes materiāliem pēc individuālā pasūtījuma, tad ir augsta pašizmaksa un vairs nevar konkurēt ar sērijveida preču ražotājiem, saka meistars. Viņš atgādina, ka viss maksā, sākot ar degvielu, kas nepieciešama, lai aizbrauktu pēc materiāliem. «Visi nopelna ķēdītē līdz ražotājam, sākot ar Latvenergo. Tā cena beigās sakāpj uz mana galda, kas man maksā simt latu, un cilvēki saka: bet veikalā var nopirkt par 40 latiem,» teic V. Ļebedevs.
Viņam Nodarbinātības dienests piedāvājis apmācīt jauniešus vecumā līdz 23 gadiem, jo atbalsta programmas ietvaros valsts pusi algas apmaksā. Viktors piezvanījis kādam puisim, kas reģistrējies bezdarbniekos, un piedāvājis nākt strādāt un mācīties, bet jaunietis sācis atrunāties, ka tad viņam astoņas stundas būšot jāstrādā. «Saku, ka viņam būs vēl vairāk jāstrādā, un puisis pazuda. Tajā pašā laikā vīri, kuriem ir jau 30 gadu un ģimenes, labprāt nāktu mācīties, bet viņiem tādas atbalsta programmas nav,» saka V. Ļebedevs, kurš nevarot atļauties apmācīt jauniešus un maksāt viņiem pilnu algu, tā iekavējot pasūtījumu izpildi.
Savu galdniecību V. Ļebedevs izveidojies bez Eiropas fondu naudas. Viņš arī nevarot sagrabināt līdzekļus, lai varētu piedalīties starptautiskajās izstādēs, bet uz valsts palīdzību nevar pretendēt, ja ir nodokļa parāds. Tādi ir daudziem - pat ja tas ir niecīgs un ar vienu pasūtījumu pietiktu, lai viss atkal būtu kārtībā, bet tādējādi vairākas iespējas iet secen. «Valstij es neko nepārmetu, bet arī valsts man neko nevarētu pārmest. Parādā nejūtos. Esmu izdarījis pietiekami daudz, lai nejustos vainīgs,» saka V. Ļebedevs, kurš domā, ka vieglāk būtu arī tad, ja visi šajā valstī strādātu godīgi.